Guntars Gogulis Zemgales apgabaltiesā zaudē lietā pret Jēkabpils novada pašvaldību. Spriedumu pārsūdzēs(PAPILDINĀTS)
- Sandra Mikanovska --
- 16 aprilis 2024 --
- 12Komentāri
Zemgales apgabaltiesa Jelgavā 15.aprīlī atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu Guntara Goguļa prasībā pret Jēkabpils novada pašvaldību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu amatā, vidējās izpeļņas izmaksu par darba piespiedu kavējumu sakarā ar Jēkabpils novada pašvaldības apelācijas sūdzību par Zemgales rajona tiesas 2022.gada 2.decembra spriedumu.
Noklausījusies tiesas sēdē prasītāja Guntara Goguļa un atbildētājas Jēkabpils novada pašvaldības pilnvarotā pārstāvja zvērināta advokāta Jura Obricka paskaidrojumus, pārbaudījusi un novērtējusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, novērtējusi apelācijas 9 sūdzības argumentus, Zemgales apgabaltiesa atzina, ka prasītāja Guntara Goguļa prasība pret Jēkabpils novada pašvaldību ir noraidāma pilnā apmērā.
Zemgales apgabaltiesa nosprieda noraidīt Guntara Goguļa prasību pret Jēkabpils novada pašvaldību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu amatā un vidējās izpeļņas izmaksu par darba piespiedu kavējumu. Piedzīt no Guntara Goguļa par labu Jēkabpils novada pašvaldībai tiesāšanās izdevumus – valsts nodevu 970,78 eiro un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus advokāta palīdzības samaksai 1179,75 eiro. Noteikt Guntaram Gogulim termiņu sprieduma labprātīgai izpildei 10 dienas no sprieduma likumīgā spēkā stāšanās dienas. Minētajā termiņā maksājumu dokumenti, kas apliecina sprieduma labprātīgu izpildi ir iesniedzami Zemgales apgabaltiesas kancelejā, Jelgavā.
Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Zemgales apgabaltiesā un samaksājot drošības naudu 300 eiro.
Radio1.lv sazinājās ar Guntaru Goguli un jautāja vai viņš pieņem un pildīs Zemgales apgabaltiesas lēmumu vai arī spriedumu pārsūdzēs? Guntars Gogulis sacīja, ka lietu pārsūdzēs Augstākajā tiesā.
“Lieta no vienkārša darba strīda ir pārtapusi par juridisko domu apmaiņas sacīksti, turklāt diezgan sarežģītu un reizē muļķīgu. Ja pirmās divas instances samērā raiti un skaidri tika skaidrībā ar šo lietu, tad Augstākā tiesa visu sarežģīja, turklāt tur, kur to vispār nevarēja sagaidīt. Augstākā tiesa šajā darba strīda lietā pateica, ka Darba likums nav jāpiemēro atbrīvojot izpilddirektoru, kuram ir noslēgts darba līgums, ka darba uzteikumam nav nozīmes, sekojoši Darba likuma garantijas neattiecas uz darbinieku. Augstākās tiesas ieskatā atlaist izpilddirektoru varēja balstoties uz Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma Pārejas noteikumu 2. punkta regulējumu. Tam, ka Likumdevējs ar šo normu nav gribējis atlaist izpilddirektorus vai regulēt jebkuru citu darba tiesisko attiecību, un, ka tas ir konstatēts šīs normas apspriešanas videoierakstā Saeimā, nebija nekādas nozīmes. Tiesa patvaļīgi izdomāja, ko ar šo normu gribēja panākt Saeima. No tiesību normu piemērošanas viedokļa, tā ir rupja kļūda un no tās juristus izvairīties māca augstskolas pirmajos kursos. Tālāk tika izteikts viedoklis, ka Darba inspekcijas konstatētie pārkāpumi nenozīme, ka darba tiesības bija jāpiemēro. Tas un pārējais jau vairs nepārsteidza.
Ar šādu Augstākās tiesas tiesību normu interpretāciju, lieta nonāca šoreiz citā apelācijas instancē. Paskaidrojumos detalizēti norādīju uz Augstākās tiesas kļūdām un to, ka šādas kļūdas tiesiskā valstī tiesai ir pienākums labot. Sīkāk par to var lasīt paskaidrojumos, kas domājams juristiem būs vērtīga lasāmviela. Apelācijas instance gan neko nesarežģīja, bet pateica, ka, lai arī Augstākā tiesa ir kļūdījusies, tiesa kļūdu nelabos. Ja nepiekrīti un gribi meklēt taisnību, vari tiesas spriedumu pārsūdzēt vēlreiz Augstākajā tiesā. To es arī darīšu.
Nepietiek ar to, ka tiesa piemēroja tiesību normu pretēji likumdevēja gribai, tiesa šajā gadījumā ignorēja cilvēktiesības, ko tik dedzīgi visās institūcijās aizstāv, tai skaitā tiesā.
Demokrātija patiešām nav lēts pasākums. Taisnība ne vienmēr uzvar. Bet es, tāpat kā vairums, daru un ceru uz pretējo. Ja, nē, tas šoreiz būs padārgs tiesu darbības izpētes ceļojums ar ne visai pozitīviem secinājumiem par iesaistītajiem. Tomēr katra pieredze kādreiz noder, ja ne jurisprudencē, tad citās nozarēs,” skaidro Guntars Gogulis.
Sarunā ar Radio1.lv Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis (LZP) sacīja, ka tiesas spriedums ir par labu pašvaldībai, bet samērā drastisks Guntaram Gogulim. Tas nozīmējot, ka savulaik pašvaldības lēmums bijis pareizs. Jā, Guntars Gogulis ir solījis spriedumu pārsūdzēt, bet esot maz ticams, ka tas tā arī būs, jo advokāts, kas pārstāvēja tiesā pašvaldību skaidrojis, ka tiesu praksē bijuši tikai daži gadījumi, kad Augstākā tiesa, šoreiz Senāts, pieņem atkārtoti izskatīšanai lietu, kas Augstākajā tiesā jau skatīta. Raivis Ragainis atzina, ka nepriecājas par Guntara Goguļa zaudējumu, jo iepriekš, strādājot pašvaldībā viņš ir devis savu artavu tās attīstībā.
Guntara Goguļa iesniegtie paskaidrojumi Zemgales apgabala tiesai Jelgavā
Zemgales apgabaltiesai
Guntars Gogulis
Paskaidrojumi
Civillietā Nr. C73536622 (CA-0132-24/8)
1. Jēkabpils novada pašvaldība (turpmāk saukts arī Atbildētājs) 2022.gada 13.maijā uzteica man darbu. Šo uzteikumu uzskatu par prettiesisku, jo netika piemērots Darba likuma regulējums darbinieku skaita samazināšanas gadījumam. Tamdēļ lūdzu tiesu atzīt Atbildētāja 2022.gada 11.maija uzteikumu Nr.2.5-9/22/103 par spēkā neesošu. Atjaunot, mani, Guntaru Goguli iepriekšējā amatā (Izpilddirektors). Piedzīt no Atbildētāja par labu Prasītājam vidējo izpeļņu 123,2617 euro dienā par darba piespiedu kavējuma laiku, samaksu veicot uz norēķinu kontu ..... Piedzīt no Atbildētāja likumiskos 6 % gadā no visas piedzītās summas.
2. Augstākā tiesas Senāts (turpmāk saukts - Senāts) izskatot manu kasācijas sūdzību un Jēkabpils pašvaldības pretkasācijas sūdzību kā centrālo jautājumu izvirzīja atbildēt uz jautājumu par administratīvi teritoriālās reformas gaitā piemērojamo likumu darba tiesisko attiecību izbeigšanai ar jaunizveidotajā pašvaldībā iekļautās pašvaldības izpilddirektoru. Senāta interpretācijai nepiekrītu, turpmāk mans pamatojums.
3. Senāts sprieduma 10.1.punktā un 10.3.punktā noteicis, ka izpilddirektoru skaita samazināšana noteikta Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punktā. Senāts šo normu paplašināti tulkoja nosakot, ka norma kalpo gan kā uzteikums konkrētai personai, tas ir man, gan kā tiesiskais pamats atbrīvošanai. Darba likums darbinieku skaita samazināšanas gadījumā paredz vairākus obligātus un tiesisko kārtību nodrošinošus soļus, pirmkārt, kritēriju un prasību izvirzīšana, kam jāatbilst darbiniekam, otrkārt, darbinieku izvērtēšanu pēc skaidri noteiktiem kritērijiem, treškārt, mazāko vērtējumu saņēmušo darbinieku atbrīvošana, noskaidrojot vai darbinieks nav arodbiedrības biedrs, izsniedzot uzteikumu un norādot, kādā termiņā beigsies darba tiesiskās attiecības. Senāta piemērotajā tiesību normas sastāvā nav visu šos sastāvdaļu. Tāpat Darba likumā ir iestrādāts diskriminācijas un darba devēja patvaļīgas rīcības aizliegums.
4. Spriedumā ir vairākas faktoloģiskas un tiesiskas neprecizitātes, kas neveicina tiesību normu sistēmisku pielietošanu un ir nepietiekamas manu argumentu par Darba likuma 108.panta piemērošanas nepieciešamību noraidīšanai.
4.1. Senāts sprieduma 10.1.punkta trešajā rindkopā izdarījis kļūdainu secinājumu, par to, ka ar jaunizveidotās pašvaldības domes pirmās dienas sēdi izpilddirektoru darba tiesiskajām attiecībām vajadzētu izbeigties, ja nebūtu Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkta. Norma uz, kuru atsaucas Senāts izbeidz iepriekšējā sasaukuma deputātu pilnvaras. Savukārt visiem darbiniekiem darba tiesiskās attiecības turpinās, jo jaunizveidotā pašvaldība pārņem visas saistības, tai skaitā visu izpilddirektoru darba tiesiskās attiecības. Izpilddirektora viens no uzdevumiem atbilstoši likuma Par pašvaldībām 68.pantam ir nodrošināt pašvaldības iestāžu un pašvaldības kapitālsabiedrību darba nepārtrauktību domes nomaiņas gadījumā.
No minētā apsvēruma tiesa izdara kļūdainu secinājumu, ka manas kā lielākās pašvaldības izpilddirektora darba tiesiskās attiecības izbeidzas līdz ar jaunā sasaukuma pirmo sēdi un tiek turpinātas uz šī likuma pamata. Kļūdains apsvērums rodas nenodalot politiķiem (deputātiem) domāto tiesisko regulējumu no darbinieku regulējuma. Valsts pārvaldes institūcijas reorganizācija, kā strukturālās organizācijas rīks, pats no sevis neizbeidz darba tiesiskās attiecības.
Vienlaicīgi šāda izpratne par darba tiesisko attiecību izbeigšanās kārtību nonāk pretrunā ar noteikto, ka jaunizveidotā pašvaldība ir reorganizējamo pašvaldību tiesību un saistību pārņēmēja.
4.2. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādātā metodika nav obligāta, nevis tāpēc, ka tajā ir izmantots darbības vārds “var” (sprieduma 11.punkta 5.rindkopa), bet gan tāpēc, ka tai nav vispārsaistoša rakstura atbilstoši normatīvo aktu hierarhijai. Metodoloģija ir kā instrukcija, kā piemērojami normatīvie akti dažādos gadījumos, piemēram, ja ir panākta vienošanās ar visiem izpilddirektoriem, tad novērtēšana nav nepieciešama, jo nav faktiskā sastāva, kas atbilstu Darba likuma 108.pantam.
4.3. Tiesībās analoģiju nevar izmantot pēc domes priekšsēdētāja ieskata, kā tas minēts sprieduma 11.punkta 6.rindkopā, bet tikai tad, ja tiek konstatēts likuma robs. Konkrētajā gadījumā, tāds nav konstatējams. Darbinieku izvērtēšana, pieņemšana darbā nav politikas veidošana, bet gan administratīva un civiltiesiska rakstura darbības.
4.4. Konkursa izmantošana darbinieka izvēlē (sprieduma 11.punkta 7.rindkopa), ja Darba likums nosaka citu kārtību, ir ne tikai klaja darbinieka tiesību neievērošana, bet arī apzināta tiesību normu neievērošana uz ko norādīja ne tikai Darba inspekcija, bet arī pirmās instances tiesa. Par labas pārvaldības praksi to var uzskatīt, ja pašvaldība darbotos rīcības brīvības ietvaros, nevis uz skaidri noteiktu imperatīvu tiesību normu pamata.
5. Par tiesību normu kolīziju. Senāts sprieduma 10.4.punktā noteicis, ka Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkta norma ir speciālā un ierobežo Darba likumā noteikto darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtību. Tiesību normu kolīzija izceļas tad, kad vairāku normu tiesiskie sastāvi pilnībā vai daļēji pārklājas (Erlens Kalniņš, Juridiskās metodes mācība 25.lpp). Vispārējā tiesību norma ir spēkā tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Tātad jānoskaidro vai tiesību normas tiesiskie sastāvi pārklājas un kāds ir bijis tiesību normas izdevēja mērķis – kādu faktiskās dzīves situāciju tas gribēja noregulēt.
5.1. Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkts nosaka termiņu, kad izbeidzas izpilddirektora pilnvaras. Tiesību normā noteiktās tiesiskās sekas jāpiemēro noteiktam dzīves gadījumam, ciktāl dzīves gadījuma tiesiski nozīmīgie faktiskie apstākļi (faktiskais sastāvs) “piepilda” piemērojamā tiesību normā noteikto “tiesisko sastāvu”. (Erlens Kalniņš, Juridiskās metodes mācība 1.lpp). Tātad norma bija jāpiemēro, lai noteiktu kāds ir izpilddirektora pienākumu veikšanas termiņš, nevis kādā procedūrā izpilddirektors ir jāatbrīvo. Turklāt, ja šo normu piemēro kopējā tiesību sistēmā, ņemot vērā gan darba tiesisko attiecību regulējumu, gan indivīda tiesību ierobežošanas pamatotību un atbilstību demokrātiskas valsts principam, tiesiskā regulējuma piemērošana kļūst skaidrs un saprotama visā faktisko notikumu ķēdē. Un tā ir pretēja Senāta tiesību normas interpretācijai.
5.2. Lai piemērotu tiesību normu un savietotu faktisko sastāvu ar normas tiesisko sastāvu, izmanto juridisko siloģismu. Veidojam lielo premisu (tiesību normā noteikto): Par pašvaldības iestāžu un pašvaldības kapitālsabiedrību darba nepārtrauktības nodrošināšanu līdz dienai, kad 2021. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlētās pašvaldību domes lemj par izpilddirektora iecelšanu amatā, ir atbildīgs tās pašvaldības izpilddirektors, kurā līdz vēlēšanām bija lielākais iedzīvotāju skaits atbilstoši aktuālajiem Iedzīvotāju reģistra datiem 2021. gada 1. janvārī. Tad, mazo premisu: Guntars Gogulis ir tās pašvaldības izpilddirektors, kurā līdz vēlēšanām bija lielākais iedzīvotāju skaits atbilstoši aktuālajiem Iedzīvotāju reģistra datiem 2021. gada 1. janvārī. Izdarām siloģisma slēdzienu: Guntars Gogulis ir atbildīgs par pašvaldības iestāžu un pašvaldības kapitālsabiedrību darba nepārtrauktības nodrošināšanu līdz dienai, kad 2021. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlētās pašvaldību domes lemj par izpilddirektora iecelšanu amatā. Pat pielietojot tikai gramatisko iztulkošanas metodi, skaidri var secināt tiesību normas saturu un mērķi.
Ja darba tiesiskās attiecības neturpinās, tad tās pēc minētā datuma tiek izbeigtas atbilstoši Darba likuma regulējumam. Šāds regulējums jau pastāv Darba likumā un tiesai tas nav jāizdomā jauns.
5.3. Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 9.panta sestās daļas 2.punkts nosaka, ka, ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiska spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. Tātad Darba likuma normas jāpiemēro ciktāl to ierobežo Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkts. Senāts 10.4.punktā kļūdaini secinājis, ka Pārejas noteikuma norma pilnībā aizstāj Darba likuma normas.
Darba likuma 103.panta pirmās daļas 3.punktā ir noteikts uzteikuma termiņš (laiks, kad izbeidzas darba tiesiskās attiecības) darbinieku samazināšanas gadījumā un tā ir tiesību norma, kas var nonākt kolīzijā ar Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punktu. Un arī tikai tajā gadījumā, ja atbilstu faktiskajam sastāvam – tiktu veikta mana izvērtēšana, atzīts par labāku cits, kurš neatsakās ieņemt amatu un man izsniegts uzteikums ar Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punktā noteikto termiņu. Ja uzteikums nav iedots, tad to izsniedz pēc balsojuma par izpilddirektora apstiprināšanu un visu atlikušo laiku ar rīkojumu nozīmē citu pienākumu veikšanai. Abu normu tiesiskais sastāvs nekonfliktē ar faktiskajiem apstākļiem konkrētajā gadījumā. Tiesību normu kolīzija nepastāv.
5.4. Senāts sprieduma 10.3.punktā veicis nepamatotu tiesību tālākveidošanu, neesošu likuma robu aizpildīšanu. Senāts, pienācīgi nepamatojot apgalvojuma saistību ar normas tiesisko sastāvu, secinājis, ka Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likums noteicis darbinieku skaita samazināšanu, jo likumā paredzēta pašvaldību skaita samazināšana, apvienojot tās. Turklāt izdarot secinājumu, ka to var uzskatīt par paziņojumu apvienojamo pašvaldību izpilddirektoriem. Tādējādi aizstājot Darba likumā noteikto darba devēja uzteikumu. Darba devēja uzteikumu regulē Darba likuma 101.pants, kur noteiktas tā būtiskās sastāvdaļas, tas ir, uzteikumu var izdot darba devējs, tas jāizdod rakstveidā, tam jābūt rakstveidā pamatotam, ir jāpiedāvā vakantie amati, tas ir personīgi jāizsniedz vai jānosūta. Šī uzteikšanas kārtība nodrošina darbinieka tiesību aizsardzību no patvaļīgas darba devēja rīcības. Tiesību normā uz ko Tiesa balstās nav šāda regulējuma (tā neaizstāj uzteikuma institūtu), kā arī nav pamatojuma, kas izslēdz Darba likuma piemērošanu.
Tiesnešu jaunrade, kura neatbilst tiesību sistēmai, uzskatāma par patvaļu. (Gatis Bārdiņš Dialoga loma tiesas spriešanā 115.lpp.)
Konkrētajā gadījumā pēc Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punktā noteiktā termiņa uzsākas Darba likumā noteiktās uzteikuma darbības, tai skaitā tiek izdoti rīkojumi ar uzdevumiem administrācijai par mantas nodošanu, pieejas datu bāzēm un banku kontiem anulēšanu, uzdevums grāmatvedībai veikt izmaksas, informācijas labošana oficiālajās saziņas vietnēs, veidlapu maiņa, utml. organizatoriski jautājumi. Reālās tiesību normas faktiskā sastāva (kas atbilst normā noteiktam tiesiskam sastāvam) iestāšanās nav tiesisko seku “cēlonis”, bet gan “nosacījums”, lai tiktu piemērotas normā paredzētās sekas. (Erlens Kalniņš, Juridiskās metodes mācība 1.lpp).
Augstākā tiesa 2016.gada 8.decembra spriedumā SKC-2672/2016 analizēja darba līguma uzteikuma juridisko dabu un konstatēja, ka Darbinieka vai darba devēja uzteikums ir vienpusējs tiesisks darījums. Ar uzteikumu tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības - tam ir tiesisko seku nodibinošs jeb konstitutīvs spēks. Uzteikums kā gribas izpausmes akts stājas spēkā ar tā izteikšanu darba devējam vai darbiniekam atkarībā no tā, kura no pusēm iniciē darba tiesisko attiecību pārtraukšanu.
Darba līguma uzteikums nodrošina tiesisko kārtību darba attiecību izbeigšanas gadījumā. Sekojoši Senāts 10.4.punktā izdarījis kļūdainu secinājumu, ka darba devēja uzteikumam nav nozīmes darba tiesisko attiecību izbeigšanā.
5.5. Senāts sprieduma 10.4.punktā kļūdaini konstatējis, ka Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkts izņēmuma kārtā ir darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamats. Darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamats konkrētajā gadījumā ir darbinieku skaita samazināšana. Šāda veida izņēmumi tieši ietekmē privātpersonas pamattiesības un tie atbilstoši pastāvošajai tiesību sistēmai ir īpaši jāpamato. Šāda pamatojuma tiesību normā nav.
5.6. Tiesību normas piemērošanai svarīgi izzināt tās izdošanas jēgu jeb Ratio legis. Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma anotācijā ir noteikts tā mērķis – likumprojekts izstrādāts, lai noteiktu administratīvi teritoriālo iedalījumu. https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/556F9DBBDB3D814FC225849A00343161?OpenDocument#b. Šis mērķis ierakstīts arī likuma 3.pantā. Likuma mērķis nav regulēt darba tiesiskās attiecības.
Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma izstrādei tika izveidota Administratīvi teritoriālās reformas komisija. Komisija tiesību normas mērķi atklāj 2020.gada 28.aprīļa sēdes 75.priekšlikuma izskatīšanas videoieraksts (oriģinālā sākot no 1:30 līdz 1:38). 75.priekšlikumā komisija izskata priekšlikumu, definē normas saturu un mērķi. Komisijas risināmie jautājumi ir, cik efektīvi notiks pārejas periods, kurš būs subjekts, kas uzņemas līderību par procesiem pēc vēlēšanām, kurš nodrošina darbu nepārtrauktību pēc vēlēšanām, kurš nodrošina, lai neapstājas pašvaldības darbība. Likumdevēja galvenā rūpe bija nodrošināt, lai pārejas periodā neveidojas haoss pašvaldībās. Atbilstoši likuma Par pašvaldībām 68.pantam par to atbild izpilddirektors. Bija jāizlemj, kurš no apvienojamo pašvaldību izpilddirektoriem tas būs. Komisija uzdod Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai ar Finanšu ministriju veidot normas precizēto redakciju. https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/A665EA2D4A5EA9D3C2258554003815E3?OpenDocument&prevCat=13|Administrat%C4%ABvi%20teritori%C4%81l%C4%81s%20reformas%20komisija
Komisijas 08.05.2020. sēdē ir noformulēts priekšlikums (tieši tāds, kāds ir pieņemts likuma pārejas noteikumu 6.punktā) un diskusijās Saeimas deputāts un komisijas loceklis V.Valainis uzdod jautājumu kā tas priekšlikums izskatās no Darba likuma skatu punkta (oriģinālā ieraksta 0:45 minūte, pielikumā izvilkums 6.minūte). VARAM valsts sekretāra vietniece I.Oša atbild, ka darba tiesiskās attiecības tiek risinātas vispārīgā kārtībā (pārslēgti līgumi, pieņemti lēmumi par darbinieku atlasēm vispārīgā kārtībā), nekādu jaunu vai citādāku nosacījumu šajā reformā nebūs. https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/4611DC5A5940461EC2258559003C3F0F?OpenDocument&prevCat=13|Administrat%C4%ABvi%20teritori%C4%81l%C4%81s%20reformas%20komisija
Skaidri redzams likumdevēja mērķis reformas gaitā nodrošināt pašvaldības darba nepārtrauktību. Ir redzama arī tieša norāde, ka darba tiesiskās attiecības tiek risinātas vispārīgā kārtībā, tas nozīmē, atbilstoši Darba likuma regulējumam.
Tiesību normas izstrādātājs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija Ilzes Ošas personā 21.12.2023. atbildot uz Jēkabpils novada domes deputāta iesniegumu par izpilddirektora konkursa organizēšanas pamatotību, vēstules 3.lpp atbild, ka “Darba tiesiskās attiecības darba devēja un darba ņēmēja starpā regulē Darba likums, darba devēja un darba ņēmēja starpā noslēgtais darba līgumus, kā arī pašvaldības iekšējie normatīvie akti, kā piemēram, pašvaldības iekšējās darba kārtības noteikumi. Ministrijas kompetencē neietilpst pašvaldības darbības izvērtēšana dibinot darba tiesiskās attiecības ar darbiniekiem, tajā skaitā izpilddirektoru, jo tā ir Valsts darba inspekcijas un tiesas kompetence.” Šis ir vēl viens apliecinājums, kā konkrētajā normā iestrādāto likumdevēja gribu saprot pašvaldību darbības tiesiskumu pārraugošā ministrija.
Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkts ir nepamatoti plaši piemērots neatbilstoši tās jēgai un mērķim. Tādējādi nonākot pie tiesiski nepareiza un netaisnīga sprieduma. Ratio legis atklāšana šajā tiesvedības stadijā uzskatāms arī kā jaunatklāts apstāklis, jo iepriekšējā tiesvedībā šis apstāklis netika noskaidrots un demokrātiskā iekārtā tiesa, zinot šos apstākļus, neveiktu tiesību normas interpretāciju pretēji tās mērķim (Ratio legis).
Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkta un Darba likuma 108.panta un citu Darba likuma tiesību normu sastāvi šajā gadījumā nepārklājas un likumdevēja mērķis pieņemot Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punktu ir pretējs Tiesas interpretācijai.
6. Par atkāpšanos no kasācijas instances interpretācijas. Civilprocesa 476.pants nosaka, ka likuma tulkojums, kas izteikts kasācijas instances tiesas spriedumā, ir obligāts tiesai, kas šo lietu izskata no jauna. Kasācijas instances tiesa nenorāda savā spriedumā, kāds spriedums jātaisa, izskatot lietu no jauna. Vai izskatot lietu no jauna tiesa var atkāpties no kasācijas instances tiesas spriedumā noteiktā likuma tulkojuma? Jā, ja tam ir objektīvs un pamatots iemesls. Gan tiesu praksē, gan juridiskajā literatūrā izteiktās atziņas norāda, ka tas ir tiesas pienākums, jo nedrīkst palikt netaisnīgs spriedums.
Ja tiesa nāk pie pārliecības, ka iepriekšējā tiesu prakse nav pareiza vai vairs neatbilst apstākļiem, kuri laika gaitā ir mainījušies, un iespējams cits risinājums, kas ir piemērotāks izšķiramajam dzīves gadījumam un vairāk atbilst pastāvošajai tiesību sistēmai, tiesai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums atkāpties no līdzšinējās tiesu prakses (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 24.augusta un 2005.gada 8.marta spriedumi nr.SKA-107 un SKA-141. (Ginta Sniedzīte Tiesnešu tiesības. Jēdziens un nozīme Latvijas tiesību avotu doktrīnā.298.lpp, 2013.)
Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija spriedums lietā Nr. 2012-13-01 [26] konstatē Satversmes 83. pants paredz, ka “tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.” Šajā konstitucionālajā normā noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem. Konstatējot objektīvus apstākļus tiesai ir tiesības atkāpties no Senāta tiesību normas interpretācijas.
6.1. Satversmes tiesas atziņas 2003. gada 4. februāra lietā Nr. 2002-06-01. Nenoliedzot vienveidīgas tiesu prakses nozīmi tiesību stabilitātes nodrošināšanā, tomēr nav pieļaujams, ka Augstākās tiesas plēnums kļūst līdzīgs likumdevējam un iepriekš nosaka vispārsaistošus (obligātus) priekšrakstus, no kuriem tiesnesis, izskatot konkrētu lietu, nav tiesīgs atkāpties.
Ja tiesas spriešanas uzdevuma sasniegšanai nepieciešams atkāpties no agrāk sniegtajām tiesu prakses atziņām, tad tiesnesis ir tiesīgs to darīt, taču pienācīgi argumentējot savu viedokli. Savukārt likumos noteiktā tiesas nolēmumu pārsūdzēšanas iespēja paredz tiesneša pienākumu ievērot likumu, to pareizi tulkot un piemērot praksē, nevis interpretēt patvaļīgi pēc savas brīvas gribas un izpratnes.
“Taisnīga tiesa” kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē taisnīgu lietas izskatīšanu, proti, katrā konkrētā gadījumā tiesai jāievēro taisnīguma princips. Savukārt, tā kā tiesas darba rezultāts ir tiesas spriedums, tad ar jēdzienu “taisnīga tiesa” galvenokārt tiek saprasts jēdziens “taisnīgs spriedums”.
Satversmes tiesas atziņas 2005. gada 4. janvāra lietā Nr. 2004-16-01. Tiesnesim augstākas instances tiesas nolēmums citā lietā jāņem vērā tikai tiktāl, ciktāl tas ir pamatots, pārliecinošs un attiecināms uz konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Tomēr tiesnesim ir tiesības citā lietā šaubu gadījumā izvēlēties citādu, konkrētās lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem atbilstošāku tiesību normas interpretācijas rezultātu. Ja minētā uzdevuma izpildes labad nepieciešams atkāpties no agrāk sniegtajām tiesu prakses atziņām, tad tiesnesis to ir tiesīgs darīt, taču tikai pienācīgi argumentējot savu viedokli.
Konkrētā lietā tikai un vienīgi konkrēti tiesneši ir atbildīgi par tiesiska lēmuma pieņemšanu. Un viņu tieša atbildība ir tiesiska un pareiza lēmuma pieņemšana. Satversmes tiesas atziņas 2005. gada 4. janvāra spriedumā lietā Nr. 2004-16-01. [15] Satversmes 83. pantā noteikts, ka tiesneši ir neatkarīgi un tikai likumam padoti. Neatkarība šā panta izpratnē nozīmē tiesneša patstāvību nolēmumu pieņemšanā. Savukārt padotība likumam nozīmē, ka tiesnesim tiesību normu piemērošanas procesā ir jātiecas sasniegt pēc iespējas taisnīgāku un lietderīgāku rezultātu, kas atbilstu tiesību sistēmai kopumā. Tiesību sistēma kopumā ir balstīta uz pamattiesību ievērošanu.
Līdzīgu viedokli pauž 2020.gadā arī Alda Laviņa un Jāņa Neimaņa atsevišķās domas Satversmes tiesas spriedumā 2019-11-01. Ja pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizība var palikt nepārbaudīta, tas var apdraudēt sabiedrības uzticību tiesu varai kā efektīvam personas pamattiesību aizsardzības instrumentam.
6.2. Objektīvs un pamatots iemesls. Senāts piemērojot tiesību normu uz ko balstījis spriedumu nav ņēmis vērā tiesību normas Ratio legis jeb tiesību normas izdevēja mērķi un nonācis pie netaisnīga un kļūdaina sprieduma. Likuma “Par tiesu varu” 1.panta otrā daļa nosaka, ka tiesu varu īsteno atbilstoši tiesiskuma principam. Tiesas spriešana balstoties uz Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkta piemērošanu pretēji Ratio legis ir tiešs tiesiskuma principa pārkāpums un ir objektīvs pamats atkāpties no šādas tiesību normas piemērošanas.
6.3. Senāta Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkta interpretācija neatbilst Latvijas uzņemtajām starptautiskajām saistībām darba tiesisko attiecību izbeigšanas jomā. 1982.gada 27.jūnija Ženēvas Konvencija par darba attiecību pārtraukšanu pēc uzņēmēja iniciatīvas Nr.158 (15.06.1994 likums Par Starptautiskās darba organizācijas konvencijām Nr. 81, 129, 144, 154, 155, 158, 173). Konvencijas 4.pants nosaka, ka darba attiecības ar darbinieku netiek izbeigtas, ja vien šādai izbeigšanai nav pamatota iemesla, kas saistīts ar darbinieka spēju vai uzvedību vai uzņēmuma, iestādes vai dienesta darbības prasībām. Tātad, izbeidzot darba tiesiskās attiecības ir jāpiemēro Darba likums, lai pierādītu, ka ir izietas visas darba tiesisko attiecību izbeigšanas stadijas. Patvaļīgu tiesisko attiecību izbeigšana ir aizliegta.
Tāpat Konvencijas 7.pants nosaka, ka Darba attiecības ar darba ņēmēju netiek izbeigtas ar darbinieka uzvedību vai darba rezultātiem saistītu iemeslu dēļ, pirms viņam ir dota iespēja aizstāvēties pret izvirzītajiem apgalvojumiem, ja vien nevar pamatoti sagaidīt, ka darba devējs nodrošinās šādu iespēju.
Likumdevējs Darba likumā ir iestrādājis Eiropas Savienības Padomes direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 4. pantu:” Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs.”
6.4. Senāta Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkta interpretācija man ierobežo realizēt tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, līdzīgi kā visiem pārējiem nodarbinātajiem. Tiesā var apstrīdēt tikai noteiktā kārtībā izsniegtu darba devēja uzteikumu viena mēneša laikā no tā saņemšanas dienas (Darba likuma 122.panta pirmā daļa). Ja tiesa uzskata, ka uzteikums ir pārejas noteikumu 6.punkts, tad kādā veidā es varu realizēt savas tiesības to apstrīdēt? Tikai Satversmes tiesā? Šāds ierobežojums nav ne samērīgs, ne saprātīgs. Es, kā izpilddirektors ar šādu interpretāciju tiktu izslēgts no darba tiesisko attiecību aprites un tiesības vērsties tiesā to aizstāvībai. Eiropas cilvēktiesību tiesa 2017.gadā spriedumā CASE OF REGNER v. THE CZECH REPUBLIC 35289/11 19/09/2017 107.punktā konstatēja, ka lai izslēgtu kādu no valsts iestādēs nodarbinātajiem (šajā gadījumā ierēdni) no tiesības vērsties tiesā darba tiesību aizstāvībai nepieciešams piepildīties diviem nosacījumiem, pirmkārt, valstij savos tiesību aktos ir skaidri jāizslēdz iespēja vērsties tiesā attiecībā uz attiecīgo amatu vai darbinieku kategoriju. Otrkārt, izslēgšanai jābūt pamatotai ar objektīvām valsts interesēm. Lai izslēgšana būtu pamatota, nepietiek ar to, ka valsts konstatē, ka attiecīgais ierēdnis piedalās publiskās varas īstenošanā vai ka starp ierēdni un valsti pastāv īpaša uzticības un lojalitātes saikne, kā darba devējs. Tādējādi principā nevar būt nekāda attaisnojuma parastu darba strīdu izslēgšanai no Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta (Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu) garantijām.
Interpretācija ir kļūdaina, jo ved pie tiesību sistēmai neatbilstoša risinājuma – privātpersonas pamattiesību ierobežošanas bez nepieciešamās vērtēšanas un pamatošanas. Tiesību normā nav norādes uz īpašām valsts interesēm, kā vārdā būtu jāierobežo privātpersonas tiesības.
7. Par tiesībām un pienākumu atkāpties no kasācijas instances tiesību normas interpretācijas. Apsverot iespēju atkāpties no kasācijas instances normas tulkojuma, tiesai jārisina vispārējo tiesību principu kolīzija. Principiem piemīt tā saucamā “svara dimensija”: ja ir radusies kolīzija starp principiem, jānosaka, kuram no tiem ir lielāks “svars” tieši attiecīgajā situācijā, ņemot vērā konkrētos sociālos, ekonomiskos, politiskos un citus konkrētās valsts apstākļus noteiktā brīdī. Atrisinot principu kolīziju ar svēršanas un salīdzināšanas metodes palīdzību tiek iegūts labākais iespējamais kompromiss. (Daiga Rezevska. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. 112.lpp). Vispārējo principu piemērošana Latvijas tiesību sistēmā neizriet tikai no Satversmes un demokrātiskas iekārtas, bet ir arī noteikta Civillikuma 5.pantā - kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Latvijas tiesiskajā sistēmā vispārējiem tiesību principiem ir virspozitīvs spēks jeb patstāvīgo tiesību avotu hierarhijā tie atrodas virs normatīvajiem aktiem (Daiga Rezevska. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. 123.lpp)
7.1. Civilprocesa 476.panta rakstiskajā normā atklājas tiesību stabilitātes nodrošināšanas princips. Vienlaicīgi šis princips prasa tiesību normas piemērot atbilstoši tās jēgai un nozīmei. Šajā gadījumā pašā tiesiskās stabilitātes principā veidojas iekšējā pretruna, kur nepieciešams izsvērt tiesas interpretācijas obligātumu un tiesību normas piemērošanas atbilstību jēgai un mērķim. Tiesa nevar sekot (piemērot) nepareizai interpretācijai. Šo konstatējot ir pietiekošs pamats atkāpties no Senāta interpretācijas, jo tas nonāk pretrunā ar tiesu sistēmas pastāvēšanas ideju un mērķi – taisnīgu un tiesisku strīdu izšķiršana atbilstoši valsts iekārtai. Taisnīgam spriedumam jābūt pamatotam un tiesību normām atbilstošam. Satversmes tiesas 2016.gada 29.aprīļa spriedums lietā Nr.2015-19-01. 12.2.p.
Tiesiskās sistēmas stabilitātes, kontinuitātes, tiesiskuma un vienlīdzības prasību dēļ tiesai ir pienākums sekot agrākām tiesnešu tiesībām, bet no otras puses – taisnīguma nodrošināšanai un vienlīdzības principa negatīvās izpausmes dēļ tiesai ir pienākums noteiktos gadījumos no agrākām tiesnešu tiesībām atkāpties. Tādējādi saprātīgs pamatojums, izšķiroties par tiesnešu tiesību normas piemērošanu vai atkāpšanos no tās rodams katrā konkrētā gadījumā, atrisinot minēto vispārējo tiesību principu kolīziju. (Ginta Sniedzīte Tiesnešu tiesības. Jēdziens un nozīme tiesību avotu doktrīnā. 308.lpp 2013.).
Tiesisko drošību samazina neskaidri, nesaprotami, nepārskatāmi un nepastāvīgi likumi, kā arī nestabila tiesu prakse, kura kādai tiesību normai piešķir neskaidru vai mainīgu nozīmi. (Gatis Bārdiņš Dialoga loma tiesas spriešanā 62.lpp, 2016). Šajā gadījumā ir skaidra tiesību norma, bet neskaidra tās tiesas piešķirtā nozīme (interpretācija). Tiek mazināta tiesiskā drošība, norādot, ka darbinieku var atlaist neievērojot Darba likumu.
7.2. Kļūda tiesību normas piemērošanā norāda uz tiesiskuma principa pārkāpšanu. Noslēdzot darba līgumu Atbildētājs uzņēmās saistības, kas jāpilda atbilstoši Civillikumam. Saistību pildīšanas pienākumus konkretizē Darba likums ar pienākumus uzliekošām vai aizliedzošām tiesību normām. Atbildētājs nevar izvēlēties pildīt vai nepildīt saistības. Saistību izpildes princips realizē tiesiskuma virsprincipu, radot tiesisko noteiktību un drošību. Privāttiesību principi būtībā nav nekas cits kā taisnīguma, tiesiskuma un demokrātijas virsprincipu izvērsums. (Privāttiesības un to principi Senāta judikatūrā: vispārīgs pārskats Aigars Strupišs). Pretējā gadījumā ir jāpamato, kāpēc izņēmums tiek piemērots – šajā gadījumā pašvaldības atbrīvošana no saistību pildīšanas ar normatīvo aktu vai tiesas spriedumu.
7.3. Taisnīguma princips un taisnīgs spriedums. Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija spriedums lietā Nr. 2012-13-01 [15.2] Jebkuras lietas izskatīšanā svarīgs ir tās rezultāts - taisnīgs spriedums, kas ir neatņemams taisnīgas tiesas elements.
Turklāt likuma regulējums, kas pieļauj nevērtēt lietas iznākuma pareizību, nav saskanīgs ar likuma „Par tiesu varu” 58. pantā ietverto tiesneša zvēresta (svinīgā solījuma) saturu. Tajā citstarp teikts, ka tienesis nenodod patiesību, spriež tiesu stingrā saskaņā ar Satversmi, kas nepārprotami pieprasa taisnīguma nodrošināšanu katrā lietā. Ja no kasācijas sūdzībā norādītajiem argumentiem acīmredzami izriet tas, ka pārsūdzētais spriedums ir nepareizs, un šāds nolēmums paliek spēkā, tad pēc būtības lietā tiek apstiprināta nepatiesība un netaisnība (Alda Laviņa un Jāņa Neimaņa atsevišķās domas pie Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2019-11-01). Tas nozīme, netiek sasniegts taisnīgs rezultāts (spriedums).
2016. gada 29. aprīļa Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2015-19-01 12.3.p. Arī juridiskajā literatūrā ir atzīts, ka gadījumos, kad spēkā stājušies tiesas nolēmumi, visticamāk, var tikt uzskatīti par netaisnīgiem, priekšroka dodama taisnīguma principam, nevis tiesiskās noteiktības principam (sk.,piemēram: Hoffmann R. Verfahrensgerechtigkeit. Studien zu einer Theorie prozeduraler Gerechtigkeit. Paderborn: Schöningh, 1992, S.132–133).
Augstākās tiesas Senāta 2005.gada 12.janvāra spriedumā SKC-22 uzsvērts taisnīguma principa nozīme. Spriedumā atzīts, ka tiesas spriedums atceļams, jo, izspriežot strīdu, ignorēts taisnīguma princips. Senāts uzskata, ka minētie aspekti nevar kalpot par šķērsli strīda izšķiršanai, balstoties uz Civillikuma1.pantā nostiprināto vispārējo taisnīguma principu, kas pirmkārt, prezumē personas tiesību un likumīgo interešu aizskāruma novēršanu, kuras saistītas ar strīda specifisko raksturu (būtībā lietu tiesību un saistību tiesību regulējuma kolīziju), juridiskās nianses šī nolūka sasniegšanai novirzot otrajā plānā. (Daiga Rezevska Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. 124.lpp. 2015).
Ja darba devējs ir prettiesiski atbrīvojis darbinieku no darba, tad aizskāruma novēršana ir darbinieka atjaunošana darbā un piespiedu kavējuma atlīdzināšana. Arī izpilddirektoriem ir tiesības uz pilnīgu izvērtēšanu un tiesības tikt izvirzītam uz balsojumu domē, lai personīgi pierādītu deputātiem savas kandidatūras atbilstību. To paredz Darba likums un likums Par pašvaldībām.
7.4. Vienlīdzības princips.
Saskaņā ar Darba likumu visiem nodarbinātajiem ir vienlīdzīgas tiesības uz savu tiesību realizāciju. Darba likums 7.panta pirmā daļa. Visi pašvaldības darbinieki, kuru amata vienību skaits tika samazināts tika izvērtēti, tai skaitā pilnā procedūrā, ja kāds no izvērtētajiem atteicās pretendēt uz piedāvāto amatu. Izpilddirektoriem tika piemērota cita procedūra. Neveicot izpilddirektoru pilnīgu izvērtēšanu atbilstoši Darba likuma 108.pantam tika ierobežotas manas Satversmes 91.pantā noteiktās tiesības uz vienlīdzību un tikt nediskriminētam.
7.5. Demokrātiskas valsts princips. No valsts varas dalīšanas principa izriet, ka tiesu vara kontrolē izpildvaru un nodrošina tiesiskumu un patvaļas nepieļaujamību. Pašvaldība ir izpildvaras sastāvdaļa un šajā gadījumā tiesai ir pienākums pieņemt taisnīgu lēmumu, ne tikai, lai atjaunotu taisnīgumu, bet arī veicot tiesu varas kontroli par izpildvaru, novēršot patvaļu. Darbojoties privāto tiesību jomā pašvaldībai ir augstāki atbildības standarti, jo tā ir publiskās varas sastāvdaļa un tās rīcība rada vai grauj uzticību valsts varai, kas ir pamats valsts pastāvēšanai.
Valsts varas dalīšanas jomā tiesnešiem ir tieša funkcija kontrolēt izpildvaras darbībās tiesiskumu. Tamdēļ tiem ir piešķirtas tiesības neatkarīgi lemt katrā konkrētā lietā. To uzsvēra arī 2017.11.09.Satversmes tiesas tiesnese Ineta Ziemele pievienojot atsevišķās domas lietā Nr. 2016-31-01: “Tiesneša neatkarība ir īpaši svarīga, tiesai aizsargājot konstitucionālismu un cilvēka pamattiesības, jo šajā jomā tiesa, īstenojot varas dalīšanas principu, darbojas kā valsts rīcības kontrolētāja (proti, tā pārbauda valsts varas izmantošanu). Turklāt, ņemot vērā tiesām piešķirto kompetenci kontrolēt likumdevēja un izpildvaras rīcības un lēmumu tiesiskumu, ir svarīgi, lai tiesneši būtu taisnīgi, konsekventi un neuzpērkami.”
Konkrētā Senāta interpretācija nenodrošina tiesu varas kontroles funkcijas veikšanu pēc būtības pār izpildvaru un vienlaicīgi akceptē prettiesisku izpildvaras rīcību.
Darba strīdos Darbinieks ir atzīts par speciālo subjektu (mazāk aizsargātu tiesvedības dalībnieku) un tiesu praksē atzīsts, ka tiesām ir jāuzņemas aktīvāka pozīcija objektīvās patiesības noskaidrošanai, tā nedrīkst ieņemt pasīva vērotāja pozīciju (SKC – 176/2021) un Darba devējam ir jāpierāda fakti uz ko tas balstās (Darba likuma 125.pants - citos gadījumos, kad darbinieks cēlis prasību par atjaunošanu darbā, darba devējam ir pienākums pierādīt, ka, atlaižot darbinieku no darba, viņš nav pārkāpis darbinieka tiesības turpināt darba tiesiskās attiecības). Pretkasācijas sūdzībā Atbildētāja apgalvojums par speciālās tiesību normas piemērošanu ir vispārējs, bez izvērsta pamatojuma, savukārt tiesas spriedumā ir izvērsts šīs pozīcijas skaidrojums. Tātad tiesa veikusi pierādīšanas funkciju Darba devēja interesēs un rīkojusies pretēji judikatūrai un tiesību normām.
8. Papildus par cilvēktiesību aspektu.
Latvijas tiesību zinātnē kategoriski secināts, ka izpildu varas un tiesu varas patstāvīga pamattiesību ierobežošana ir nepieļaujama. Ilze Plakane. Pamattiesību ierobežošana Satversmē. Jurista vārds, 2003.gada 8.aprīlis, Nr.14(272).
Pamattiesību drīkst ierobežot vienīgi ar likumu vai pamatojoties uz likumu, kas skaidri nosaka pamattiesību ierobežojuma apjomu un robežas. Pamattiesību patvaļīga ierobežošana nav pieļaujama. Satversmes tiesas 2016.gada 12.februāra spriedums lietā Nr.2015-13-03 15.2.punkts.
8.1. Iepazīstoties ar lietas apstākļiem jau pirmšķietami secināms, ka Darba likuma regulējuma, kas nodrošina privātpersonas tiesību aizsardzību aizstāšanu ar Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkta regulējumu ir nesamērīga un nepieļaujama. Atbilstoši Satversmes tiesas spriedumā Nr. 2000-03-01 norādītajam Satversmes tiesai, izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams, ir jānoskaidro: 1. vai pamattiesību ierobežojums noteikts ar likumu; 2. vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3. vai ierobežojums atbilst samērīguma principam jeb vai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi ar ierobežojuma leģitīmo mērķi.https://www.satv.tiesa.gov.lv/runas-un-raksti/pamattiesibu-ierobezojuma-konstitucionalitates-izvertesana-satversmes-tiesas-prakse/. Šādam konstitucionālajam testam jāaiziet katram tiesību piemērotājam, ja tiek skartas pamattiesības, gan iestādei, gan tiesai. Konkrētās lietas ietvaros šāds izvērtējums nav veikts, kas norāda uz pamattiesību pārkāpumu – tiesības uz taisnīgu tiesu (LR Satversmes 92.pants), diskriminācijas aizliegums (LR Satversme 91.pants), tiesības uz nodarbinātību (LR Satversmes 106.pants).
8.2. Darba likuma 108.pantā noteiktās izvērtēšanas neveikšana līdz galam ir tieša diskriminācijas izpausme, pēc uzskatu pazīmes. Citām profesiju grupām Atbildētājs šādu vērtēšanu veica, ja izvēlētais darbinieks atteicās pildīt amatu. Atbildētājs nav veicis izvērtēšanu līdz galam pēc profesionālām pazīmēm. Turklāt acīm redzami pretdarbojies šādas izvērtēšanas veikšanai, neskatoties uz pašvaldības juristu, Darba inspekcijas norādēm par darbības prettiesiskumu. Diskriminācijas nepieļaušanu Latvija ir uzņēmusies iekļaut normatīvajos aktos un to ievērot. Eiropas Savienības Padomes Direktīva 2000/78/EK (2000. gada 27. novembris), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, nosaka diskriminācijas aizliegumu. Tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ, tai skaitā deļ uzskatiem.
Direktīvas 3.pantā noteikta piemērošanas joma: nosacījumiem darba, pašnodarbinātības un profesijas iegūšanai, to skaitā atlases kritērijiem un darbā pieņemšanas nosacījumiem, lai kāda būtu darbības nozare, un visos profesionālās hierarhijas līmeņos, ietverot paaugstināšanu amatā.
Direktīvas 23.punktā un 4.pantā noteikts, ka atšķirīgu attieksmi var attaisnot ļoti retos gadījumos, ja no īpašībām, kas saistītas ar reliģiju, uzskatiem, invaliditāti, vecumu vai seksuālo orientāciju, izriet īsta un izšķirīga prasība attiecībā uz profesiju, ja vien mērķis ir likumīgs un prasība ir proporcionāla. Gan iestādei uzskatot, ka tā piemēro, gan Tiesai piemērojot Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkts bija jāpamato vienlīdzīgas attieksmes pārkāpums ar likumīgu mērķi un proporcionalitāti. Tas nav darīts.
Diskriminācijas aizliegums ir iestrādāts arī Darba likuma 104.pantā, tas ir, darbinieku skaita samazināšana ir darba līguma uzteikums tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar darbinieka uzvedību vai viņa spējām, bet ir pietiekami pamatots ar neatliekamu saimniecisku, organizatorisku, tehnoloģisku vai līdzīga rakstura pasākumu veikšanu uzņēmumā.
Paskaidrojumu tēzes:
1. Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punktu kā speciālo tiesību normu nedrīkst interpretēt paplašināti, jo Latvijas tiesību sistēmā nav pieņemts normas tulkot paplašināti un galvenais šī norma tulkojot skar pamattiesības. Pamattiesību ierobežojuma gadījumā tos tulko pēc iespējas šaurāk.
2. Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkta sastāvs neatbilst Latvijā pastāvošajam, tai skaitā starptautiskajam, tiesiskajam regulējuma, kas nosaka darbinieku atbrīvošanas kārtību un principus. Tādējādi tas nevar pilnībā aizvietot Darba likuma vispārējo kārtību un konkrētajā gadījumā šī tiesību norma nenonāk kolīzijā ar Darba likuma tiesību normām.
3. Likumdevējs formulējot Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punktu vēlējies (Ratio legis) nodrošināt reformas laikā pašvaldību darbības nepārtrauktību un mantas sadales un budžeta veidošanas vadīšanu. Likumdevējs nav vēlējies grozīt darba tiesisko attiecību regulējumu un ierobežot izpilddirektora Darba likumā noteikto tiesību realizāciju.
4. Senāts taisot spriedumu nav noskaidrojis Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punktā ietverto likumdevēja gribu, kas noveda pie paplašinātas un kļūdainas tiesību normas interpretācijas.
5. Tiesības uz nodarbinātību, tai skaitā pareizām procedūrām, tiesības uz taisnīgu tiesu, vienlīdzīgu attieksmi darba tiesību realizācijā, ir manas pamattiesības, ko aizsargā Satversme un demokrātiskas valsts iekārtas princips. Šīs tiesības var ierobežot ar īpašām valsts interesēm, kas šajā gadījumā nav definētas.
6. Tiesas spriešanas neatkarības princips, vienlīdzības princips, demokrātiskās iekārtas princips (tiesiskas valsts), taisnīguma princips ļauj un uzliek par pienākumu tiesai objektīvi pamatojot atkāpties no Senāta tiesību normu interpretācijas. Tiesas pienākums ir konkrētajā tiesvedības stadijā pieņemt tiesisku un taisnīgu spriedumu.
7. Tiesiskās stabilitātes principā veidojas iekšējā pretruna, kur nepieciešams izsvērt tiesas interpretācijas obligātumu un tiesību normas piemērošanas atbilstību jēgai un mērķim. Tiesa nevar sekot (piemērot) nepareizai interpretācijai. Šo konstatējot ir pietiekošs pamats atkāpties no Senāta interpretācijas, jo tas nonāk pretrunā ar tiesu sistēmas pastāvēšanas ideju un mērķi – taisnīgu un tiesisku strīdu izšķiršana atbilstoši valsts iekārtai.
8. Administratīvo teritoriju un apdzīvotu vietu likuma Pārejas noteikumu 6.punkta piemērošana Darba likuma vietā izpilddirektora atbrīvošanai, izslēdz personas tiesības uz taisnīgu un vienlīdzīgu darba tiesību īstenošanu.
9. Tiesai tāpat kā jebkurai citai valsts pārvaldes iestādei konstatējot kļūdas vai nepilnības ir pienākums tās novērst, tādējādi stiprinot uzticamību demokrātiskai iekārtai un tiesu varai.
Guntars Gogulis
2024.gada 26.februārī
Komentāri (0-10/12)
Pazīstu goguli
18.04.2024 21:26Pazīstu goguli
18.04.2024 21:21Pazīstu goguli
18.04.2024 21:19Pensionārs
18.04.2024 20:46Silīte
18.04.2024 08:12Joptv
17.04.2024 21:16Dadzīte
17.04.2024 12:23Ruta
17.04.2024 11:40Aijux
17.04.2024 09:12Randomā
16.04.2024 20:59