2019.gada 17. jūlijs

Aleksejs, Aleksis

Revolucinārā kustība Jēkabpilī (2.raksts)

Revolucinārā kustība Jēkabpilī (2.raksts)

Jēkabpilī bija samērā liels rūpniecībā nodarbināto skaits un revolucionārā kustība pilsētā sāka izplatīties jau pirms 1905. gada. Vēl 1903. gadā Jēkabpilī nodibinājās jauniešu pulciņš, kurā piedalījās darba jaunatne, vietējās tirdzniecības skolas un citu skolu vecākie skolēni.

Tas izveidojās par sociāldemokrātisku pulciņu “Gaisma”.

Rīgas Politehniskā institūta studenti, atbraucot uz Jēkabpili, šad tad atveda sev līdzi arī proklamācijas. Tad pulciņa “Gaisma” biedrus iemācīja rīkoties ar hektogrāfu, un skrejlapiņas ar parakstu “LSPSR vietējā komiteja” sāka iespiest uz vietas Dzintarzemē, izklāstot tajās arī vietējos apstākļus.

Plašu vērienu revolucionārā kustība Jēkabpilī pieņēma 1905. gada rudenī. No iestādēm iznesa cara ģīmetnes, izšāva acis un pēc tam sadedzināja laukumā pie pilsētas dārza (tagadējā Kalpaka laukumā). Pēc Kurzemes gubernatora ziņojuma, Jēkabpils gada beigās atradusies revolucionāru rokās. Tepat, Dzintarzemē 1905. gada 13. decembrī Salas pagasta namā, tagad Bērnu un jauniešu centra telpās, notika vietējās organizācijas “Gaisma” konference. Gūto panākumu reibonī sanāksmes dalībnieki nebija izlikuši sardzi. Neviens nepamanīja, ka no Krustpils puses pāri Daugavai pārcēlās zaldātu rota un ielenca namu.

Četriem biedriem izdevās izbēgt, bet visus pārējos 19 dalībniekus arestēja un ieslodzīja cietumā. Pratināšana turpinājās gausi, arestētie uzzināja, ka prokurors ir uzpērkams, savāca dažus simtus un, piekukuļojot prokuroru, izkļuva brīvībā. Kad gada beigās no Krustpils pienāca lielākas soda ekspedīcijas vienības, galvenie revolucionārās kustības dalībnieki jau bija paspējuši Jēkabpili atstāt. 1906. gadā ar lauku kara tiesas lēmumu uz nāvi notiesāja Minkeviču un brāļus Veigurus, kurus tai pašā dienā nošāva mežmalā aiz pilsētas kapiem pie Pelītes upes.
Revolūcijas uzplūdu gados, 1912. gadā Kugrēna mūzikas instrumentu fabrikā, kur darba laiks bija 12 stundu dienā, izcēlās streiks. Izmantojot streika norisi, kreisi orientētie fabrikas strādnieki noorganizēja gājienu ar sarkanu karogu uz pilsētas centru. Izdalīja proklamācijas un dziedāja revolucionāras dziesmas. Policija veica kratīšanas, septiņus strādniekus arestēja un notiesāja uz trīs mēnešiem ieslodzījumā. Citiem draudēja ar vairāku gadu izsūtījumu administratīvā kārtā uz ziemeļu guberņām. Piecdesmit strādniekus atbrīvoja no darba.

Pirmās brīvvalsts laikā Dzintarzemes jaunieši iesaistījās Latvijas Sociāldemokrātiskājā Strādnieku partijā. Vēlāk arī Bruno Kalniņa veidotajā pusmilitārajā LSDSP sporta organizācijā “Strādnieku Sports un Sargs”. Tautā sauktu par “siseņiem”.

Pēc Zinaīdas Šaldas kundzes stāstītā viņas brālis Nikolajs Spačkovs arī bijis šīs organizācijas biedrs. Jaunieši tikušies tepat pāri ielai – Blaumaņa ielā Ošiņu mājā, bet sporta treniņi un sacensības notikušas Kungu ielā.
Nikolajs Spačkovs, dzimis 1913. gada 5. maijā, bija Vasīlija un Matildes Spačkovu dēls.
 
Nikolajs Spačkovs. Zinaīdas Šaldas arhīva foto

Tēvs Vasīlijs savulaik esot mācījies par aptiekāru, bet neesot nolicis gala eksāmenu, jo kādam medikamentam zinājis vien latīnisko nosaukumu. Tā kā bijuši vācu laiki, tad par vācu nosaukuma nezināšanu diplomu nav dabūjis. Māte Matilde bijusi mācīta šuvēja ar bagātām kundēm. Pirmā pasaules kara laikā ģimene evakuējusies kopā ar pārējiem jēkabpiliešiem uz Harkovu un tēvs Rževas stacijā kalpojis par ierēdni. Pēc atgriešanās Jēkabpilī vecāku ģimene izjukusi. Harkovā pavadītais laiks mazajam zēnam ielicis pamatus krievu valodas zināšanām, kas vēlākos gados noderējis. Nikolajs beidzis Jēkabpils komercskolu, specializējies grāmatvedībā. Pēc skolas beigšanas gadu dienējis 12.Bauskas kājnieku pulkā.

Nākuši Ulmaņlaiki, še uz vietas sociāldemokrātam darbu Nikolajam Spačkovam dabūt nav izdevies. Kādu laiku strādājis par krāvēju fabrikā „Bekon Eksports” un gumijas fabrikā „Varonis” Rīgā. Ienākot padomju karaspēkam, atgriezies Jēkabpilī, 1940. gadā iestājies milicijas dienestā. Kādu dienu Nikolajs no darba nepārnāca. Esot gan atnācis darbabiedrs, brīdināt māti par to, ka dēls aizkavēsies. Bet dēls nepārnāca nekad. 1941. gada 30. janvārī Rīgā Nikolaju Spačkovu arestēja. Viņš tiek sodīts kā Latvijas valsts politpārvaldes slepenais policijas aģents „par aktīvu darbību pret padomju varu”. Kara tribunāls piesprieda desmit gadus ieslodzījuma. Izvests uz Padomju Savienību uz Sverdlovskas apgabala Kamenskas – Uraļsku Krasnaja Gorku.
Un te pēdējā zīmīte mātei:

“Kad saņemsiet šo zīmīti, viss jau būs beidzies. Biedri, ierakstiet datumu, kad viss beidzās.

1946. gada 14. novembrī 10 no rīta mūsu biedrs Nikolajs Spačkovs Vasīlija dēls miris no plaušu tuberkulozes un bada. Raksta viņa biedrs Francevs Vasiļjevičs Terentjevs.”

Stāstu ciklu veidoja Jēkabpils pilsētas Bibliotēka

Sadarbībā:

Atstājiet komentāru