2020.gada 29. maijs

Maksis, Raivis, Raivo

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” marta mēneša mediķis – neiroloģe Zita Daneviča

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” valde, turpina tradīciju pateikt paldies saviem labākajiem darbiniekiem un martā mēneša mediķa tituls piešķirts Neiroloģijas nodaļas vadītājai, neiroloģei Zitai Danevičai. Pirms piekrist intervijai ar laikrakstu “Ceturtdiena” Zita Daneviča bilst, ka šis nav piemērotākais brīdis intervijām, jo cilvēku domas un rūpes pievērstas ārkārtas stāvoklim valstī un pūlēm ierobežot koronavīrusu Covid-19 un saruna par darbu un dzīvi jāatliek uz labākiem laikiem. Taču oponējot viņai, jāteic, ka, par spīti, iepriekš minētajai situācijai, pateikt paldies par labi padarītu darbu vienmēr ir īstais brīdis un tieši laikā. Zitu Daneviču daudzi jēkabpilieši un apkārtējo novadu iedzīvotāji pazīst kā gudru, profesionālu mediķi, par viņas prasmju novērtējumu un pieprasījumu liecina arī garā rinda, lai tiktu uz pieņemšanu pie ārstes.

- Viens no pirmajiem jautājumiem, ko uzdodu Zitai Danevičai: Kāds bija Tavs ceļš uz Jēkabpils slimnīcu un, cik ilgi šeit strādā?

- Jēkabpils slimnīca ir mana pirmā un vienīgā darbavieta jau trīsdesmit sesto gadu. Esmu dzimusi un augusi Skrīveros, Zaļā zemē. Uz Jēkabpili atnācu pēc medicīnas institūta absolvēšanas, pēc sadales. Dakters Viesturs Skrodelis, lai viņam vieglas smiltis, pierunāja mūs nākt strādāt uz Jēkabpili, jo bija vajadzīgs terapeits un ķirurgs un, kā jauniem speciālistiem piešķīra dzīvokli. Tā ar vīru atnācām uz Jēkabpili. Nācām ar domu, ka šeit būsim trīs gadus un ne ilgāk, jo man, atbraucot uz Jēkabpili, pirmais iespaids bija negatīvs, ļoti nepatika pilsēta. Negatīvo iespaidu radīja Krustpils stacija – tās drūmā ēka, vilcieni, dūmi, putekļi, domāju, cik nepatīkama vide. Stacijas ēka toreiz bija tumšā, drūmā krāsā, apkārtne nemīlīga, nevarēja ne salīdzināt ar skaisto, gaišo un saulaino Skrīveru staciju. Toreiz netālu no stacijas vēl darbojās dzelzbetona konstrukciju uzņēmums, kas radīja vidē izmešus. Turklāt Jēkabpilī bija krieviska vide, nācās daudz runāt krievu valodā, Skrīveros ir ļoti latviska vide. Sākums bija diezgan grūts.

- Jēkabpilī darbu sāki kā terapeite, pēc tam neiroloģe, kāpēc mainīji profilu?

- Sākumā divus gadus strādāju par terapeiti, pēc tam pārkvalificējos par neirologu, jo bija krīzes situācija, slimnīcai vajadzēja neirologu un dakters Skrodelis mani ātri pārorientēja uz neiroloģiju. Jau 33 gadus esmu ārsts neirologs. Toreiz bija iespējams ātri pārkvalificēties, kursi seši mēneši un  strādā. Strādāju kopā ar dakteri Beķeri slimnīcā, kas atradās tagadējā domes ēkā, Beķeris bija nodaļas vadītājs.  Tolaik profesionālajā darbā mani ievadīja dakters Kiršbergs, mācot man veikt lumbālpunkcijas un citus knifiņus, varu teikt, ka man bija izdevība strādāt kopā ar Jēkabpils mediķu “veco gvardi”.

- Kāda ir Tava darba ikdiena?

- Mana ikdiena pārsvarā aizrit slimnīcā, neiroloģijas nodaļā, poliklīnikā pacientu pieņemšanu esmu samazinājusi līdz minimumam. Slimnīcas neiroloģijas nodaļā jau trešo gadu esmu vienīgais ārsts neirologs, visi vecie ārsti ir aizgājuši un jaunie vēl nav atnākuši. Tāpēc patlaban esmu vienīgā, kurai neiroloģijas jomā “jāvelk” šī joma visā slimnīcā – gan neiroloģijas nodaļā, gan reanimācijā, gan uzņemšanā.  Paldies kolēģei, kas vēl strādā poliklīnikā. Ir nenormāli daudz darba, fiziski grūti visu paspēt un darba diena ilgst 12 stundas. Turklāt tāda ir katra diena, izņemot sestdienas svētdienas, jo kopš pagājušā gada Jēkabpils slimnīcā brīvdienās darbu sāka mūsu studentes rezidentes, neiroloģes, tika panākts, ka viņas dežūrē nevis Rīgas slimnīcās - Stradiņos vai Gaļezerā, bet Jēkabpilī. Tas zināmā mērā atvieglo dzīvi. Ja brīvdienās ieved pacientu, tad viņš ir profesionāli izmeklēts, un uzsākta adekvāta terapija, atnākot pirmdien uz darbu man jāturpina iesāktais. Es vairāk kā 30 gadus sestdienās braucu uz darbu, tagad, kopš dežūrē rezidentes, brīvdienās uz darbu nebraucu. Rezidentes, kas strādā brīvdienās, pēc rezidentūras darbu turpinās Jēkabpils slimnīcā kā neiroloģes. Viena no ārstēm darbu sāks vasarā jūlijā, otra nākamgad un vēl viena 2022.gadā. Es savulaik, kā ārste sāku strādāt pilnu slodzi ātri vien pēc studijām, tagad jaunie noteikumi paredz, ka ārsts pilntiesīgi sāk strādāt, pēc četru gadu rezidentūras. Tad, kad Jēkabpils slimnīcā būs četri ārsti neirologi, šeit varēs atvērt insulta vienību uz pilnu slodzi, ar vienu ārstu neirologu tas nav iespējams.

- Ja Jēkabpils slimnīcā nav insulta vienības, kā tiek sniegta palīdzība šīs jomas pacientiem?

- Jēkabpils slimnīcā insulta vienība patlaban uz pilnu slodzi nestrādā, bet mums šeit ir visas iespējas izdarīt visu nepieciešamo, ja gadījumā tiek ievests pacients, kas atbilst insulta vienības statusam. Tad mēs viņu trombolizējam un daram visu nepieciešamo, taču pamatā šie pacienti tiek vesti uz slimnīcām, kur ir insulta vienība. Trombolīze – trombu šķīdināšana akūtā stāvoklī, kā pie sirds infarkta, tā arī pie smadzeņu infarkta. Trombolīze ir visefektīvākā metode pie insulta ārstēšanas. Viens ārsts nevar nodrošināt insulta vienības darbu, jo noteikumi paredz, ka ārstam ir jābūt klāt 24 stundas diennaktī.  Katru mēnesi vienu trombolīzi veicam.  Nereti atved pacientus kļūdaini, feldšeri nepaskatās, neizpēta, nenovērtē situāciju, pieņemot, ka ir cita diagnoze un pacientu atved uz Jēkabpili, reāli tas būtu jāved uz slimnīcu, kur ir insulta vienība. Ja pacientu atved dienas laikā vai brīvdienās, kad ir rezidentes, tad sniedzam adekvātu palīdzību, ja tas ir darbdienu vakaros vai naktī, tad neirologa nav. Mēnesī ir divi trīs gadījumi. 

- Kāds ir Tavs kolektīvs?

- Neiroloģijas nodaļā ar ārstu un virsmāsu esam 14 darbinieki. Jāteic, ka kolektīvs ir ļoti disciplinēts, atsaucīgs un atbalstošs. Es teiktu – profesionāls. Strādājam saliedētā komandā, jo ārsts viens neko nevar izdarīt, ja līdzās nav zinošas medicīnas māsas. Varu teikt, ka neiroloģijas nodaļā visi darbinieki strādā ar lielu atbildības sajūtu un ieinteresētību pret katru pacientu. Dažreiz jāizved arī audzinošs darbs pacientam.

- Jau ilgus gadus strādājot slimnīcā noteikti ir radušies novērojumi un zināmi secinājumi, kā mainās pacientu profils, diagnozes?

- Pacienti un diagnozes nav mainījušās, ir mainījušās mūsu iespējas precīzāk diagnosticēt, kad sāku strādāt  CT-datoru nebija, diagnoze bija jānosaka balstoties uz klīniku un sajūtām. Patlaban ar diagnostikas metodēm mēs daudz ātrāk un precīzāk nosakam diagnozi, arī ārstēšana ir efektīgāka, precīzāka un labāka. Kā jau minēju, pacienti nav mainījušies, ir mainījušies pacientu piederīgie, kuriem ir daudz pretenziju, ambīciju, liela nepamatota neapmierinātība ar ārstēšanu, ārstiem, viņi nāk ar lielām negācijām, ka viss ir slikti. Piederīgie ir ļoti mainījušies – netic ārstam, netic tam, ko viņš dara, neuzticās, visu apšauba, internetā izlasa visvisādu informāciju, māca ārstus, kas jādara un īstenībā ar savu rīcību traucē strādāt.

- Kā izdodas veidot dialogu ar cilvēkiem, kuri nāk ar pretenzijām?

- Kādreiz strīdējos, diskutēju, centos pierādīt savu taisnību, tagad vairs to nedaru. Esmu iemācījusies visu uztvert mierīgi, jo šādos gadījumos īstenībā vajag saglabāt mieru, runāt laipni, bet nedaudz uzbrūkoši, tad nemiera cēlāji it kā attopas un nomierinās un saprot, ka viņi neko nesaprot. Arī gadījumos, kad kāds nāk ar ultimātu – vedīsim prom savu tuvinieku, ļauju, sakot  – lūdzu ņemiet, vediet, kur vien vēlaties, brīva izvēle, brauciet kaut vai uz Maskavu vai Ameriku. Tad pretenziju cēlāji parasti nomierinās.  Nereti saku: Es maizi pelnu ar mēli. Man ir ļoti daudz jārunā. Ja  tuviniekiem visu izstāsta, izskaidro, vairākas reizes (!!!) tad arī nav problēmu.

- Strādājot garas stundas un ieguldot sevi visu darbā slimnīcā, kur Tu smelies spēku, kā atjauno enerģiju?

- Man laikam, kā saka, ir labi gēni. Man patīk strādāt un atpūsties dārzā, pie dabas. Es stādu, audzēju un kopju puķes - eņģeļtaures un šajā nodarbē atgūstu spēkus. Vasarā es izeju ārā un līdz tumsai darbojos dārzā. Strādājot dārzā, nedomāju par darbu, tā es ļoti relaksējos. Citos gadalaikos iespēju robežās kopā ar vīru daudz ceļojam. Diemžēl vismaz piecus gadus man nav bijis normāla atvaļinājuma. Izdodas tikt atvaļinājumā ne ilgāk kā nedēļu, jo nav, kas strādā, kas aizvieto, bet šobrīd es jau redzu gaismu tuneļa galā, ka būs kolēģes, kas strādā un būs iespēja kārtīgi atpūsties. Tomēr četras reizes gadā pa nedēļai izdodas atpūsties, dodoties ceļojumā. Katru reizi cenšamies doties uz kādu jaunu vietu. Man ļoti patīk braukt uz Karību jūras baseina valstīm, katru gadu braucam slēpot uz Alpiem, man varbūt ne tik daudz aizrauj slēpošana, kā kalni, kalnu gaiss, daba, atpūta un iespēja būt kopā ar labiem draugiem, kuri ved mūs atpūsties. Dažreiz braucam kopā ar bērniem uz viņu izvēlētām vietām un tad viņi ir mūsu gidi, tas ir jauki un mīļi. Kaut biežāk tā varētu. Mans sapnis ir rast iespēju un kādreiz aizbraukt uz Jaunzēlandi, Tasmāniju un Iguanas ūdenskritumu Dienvidamerikā. 

- Patlaban valstī ir ārkārtas stāvoklis saistībā ar koronavīrusa Covid-19 ierobežošanu. Vai tas ir mainījis Tavu darba ikdienu?

- Būtiski nav mainījis, es daru savu darbu, protams, saistībā ar Covid-19 ievērojam visas likumdošanā noteiktās prasības un kārtības, jo īpaši uzmanoties un ievērojot visus ierobežojumus uzņemšanas nodaļā. Pagaidām uz vietas Jēkabpils slimnīcā nav bijis neviena gadījuma ar Covid-19.

- Pēdējo gadu laikā vairākkārt ir mainījusies slimnīcas vadība, kā vērtē šos pārmaiņu laikus?

- Mana attieksme ir neitrāla, jo neatkarīgi no tā, kas ir slimnīcas vadībā, man savs darbs ir jādara pēc labākās sirdsapziņas, kā līdz šim. 

- Kā ir mainījusies Tava attieksme pret Jēkabpili, dzīvojot šeit 36 gadus?

- Pilsēta ir ļoti augusi, kļuvusi daudz labāka, daudz skaistāka, pie daudzkā, kas ir šeit esmu arī pieradusi un varbūt to, kas nav tā kā vajadzētu, vairs neievēroju. Taču zinu skaidri, mēs Jēkabpilī nepaliksim. Esam pieņēmuši lēmumu braukt projām, pagaidām vēl nezinu, kad tas notiks, bet pārcelšanos jau plānojam kaut kad nākotnē  –  varbūt  uz Zaļo zemi.

- Paldies par sarunu!