2019.gada 21. septembris

Mariss, Matīss, Modris

"Lauktehnikas stāsti": stāsta Jānis Kalniņš (1. raksts)

Atsākam "Jēkabpils stāstu" ciklu. Šoreiz par Jēkabpilī savulaik nozīmīgu ražošanas uzņēmumu "Lauktehnika". Rakstā Ievietotas fotogrāfijas, stāsti, kuri apkopoti stāstu pēcpusdienas - “Lauktehnikas stāsti” - laikā, kas notika Jēkabpils pilsētas bibliotēkā UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas tīkla „Stāstu bibliotēkas” programmā.

Lasītājiem tiks piedāvāti trīs raksti.

CITS LAIKS

Jau bija iestājies Gorbačova „atklātības” laiks. Tika izveidota Agrorūpnieciskā apvienība (ARA) „Jēkabpils”, kurā ietilpa visas rajona saimniecības un apkalpojošie uzņēmumi, arī „Lauktehnika”. ARA pārvaldi veidoja visu saimniecību un uzņēmumu vadītāji, par priekšsēdētāju no sava vidus izvirzot lielākās 25.kongresa saimniecības direktoru Ludi Skostu. Visi kopā autobusā devāmies pieredzes apmaiņā uz Maskavas apkārtnē izveidotu pirmo šādu apvienību. Galvenais princips bija, ka šāda apvienība netiek pakļauta nekādām valsts institūcijām un to noteikumiem – sanepidstacijai (Sanitāri Epidemioloģiskā stacija), ugunsdzēsējiem, finanšu un darba inspekcijai, rajona pārvaldēm un tamlīdzīgi – tika uzskaitīts pāri par 30 dažādu iestādījumu.
Katru nedēļu notika vadītāju un galveno speciālistu sanāksmes. Sākumā tajās piedalījās Komunistiskās partijas rajona komitejas pirmais sekretārs Arkādijs Vrubļevskis, centās paturēt vadošo lomu. Bet L.Skosta atklāti pateica: – Ja neko nesaproti, vismaz nerunā, nesmīdini cilvēkus!

Rajona Lauksaimniecības pārvaldes inženieri pārnāca uz „Lauktehniku”, sējas laika dežūras notika „Lauktehnikas” dispečerdienestā. Kādā sestdienā tur satiku Lauksaimnicības pārvaldes priekšnieku Egīlu Unguru – ziņās parādoties, ka Dunavā stāvot traktors DT-75, esot salūzis kāpurķēžu dzenošais zobrats. Zināju, ka Limbažu Lauktehnikā apgūta jauna atjaunošanas metode ar nodilumizturīga cietsakausējuma pulvera uzkausēšanu. Aizsūtījām dežūrmašīnu. Uz Dunavu zobratu E.Ungurs aizveda pats.
Pēc nedēļas izrādījās, ka arī otram zobratam līdzīga vaina, braucienus atkārtojām. Painteresējos vēl pēc nedēļas. Jā, paldies, viss kārtībā, tikai traktorists strādā uz cita traktora.
Netiku skaidrībā vai dunavieši pēc vecā ieraduma bija E.Unguru „iznesuši” cauri, vai bija gudrāki un tālredzīgāki par augsto priekšniecību un vienkārši savlaicīgi sagatavoja traktoru ceļa remonta un celtniecības darbiem, kas sāktos pēc sējas.

 “LAUKTEHNIKAS” SPORTA NAMS

Bieži dzirdēts, ka likumu pārkāpēji vienmēr ir soli priekšā likumu sacerētājiem. Retāks par to, ka pat visnejēdzīgākie padomju laiku likumi netraucē rīkoties pēc savas sirdsapziņas un paveikt ko vērtīgu, paliekošu sabiedrības labā.

Izbraucot no Jēkabpils pa galveno – Brīvības ielu Dignājas, Dunavas virzienā, kreisajā pusē pirms Sporta nama paceļas pamatīga dubultseškaldņu kolona ar metālā veidotu uzraksti „Lauktehnika”. No šī robežstaba līdz pilsētas robežai ielas abas puses 14 hektāru platībā ir apbūvējis kādreiz ļoti ietekmīgais uzņēmums. Ražošanas korpusi, kantoris – klubs, ēdnīca, dzīvojamās mājas, kopmītne un Sporta nams.

Vietā, kur tagad ir Sporta nams, 1978. gadā šķībā koka šķūnī atradās rajona Patērētāju biedrības jēlādu pieņemšanas punkts. „Lauktehnikas” sportisti bija starp labākajiem rajonā, bet bija spiesti īrēt sporta zāles skolās vēlā vakarā, pat nakts stundās. Jaunajam pārvaldniekam Dainim Ģēģerim radās ideja šajā vietā uzbūvēt Sporta namu. Ideju atbalstīja jaunā arhitekte Inese Savina. D.Ģēģers noorganizēja arhitektonisko risinājumu konkursu. No septiņiem priekšlikumiem par labāko tika atzīts vietējā „Komunālprojekta” arhitektes Milaidas Druviņas darbs.
Vai šāds vērienīgs projekts bija „Lauktehnikas” uzdevums, vai padomju vara un vienīgā partija to atbalstīja? Vispirms, lai varētu likvidēt riebīgo un smirdīgo šķūni, tika pieprasīts vietā izremontēt vecu krogu Madonas ielā, nodrošināt ar dzīvokļiem četras tur dzīvojošās ģimenes. Grūtākais sekoja vēlāk. Kā zināms, 1980. gadā Maskavā notika Olimpiskās spēles. Tūlīt pēc tam tika izdots PSRS Augstākās padomes un Komunistiskās partijas Centrālkomitejas lēmums par kultūras un sporta objektu celtniecības un projektēšanas darbu pārtraukšanu jebkurā stadijā.
Tajos laikos Maskavā daudz līdzēja Rīgas melnais balzams un Laimas šokolāde, Latvijā – somu pirtis.

Darbi turpinājās, projekta galvenais inženieris bija Ilgonis Rupeiks, būvdarbus vadīja Valdis Garjānis, Ivars Kriškāns, Kārlis Rupmejs. Dainis Ģēgers kļuva par Latvijas Agrokomitejas priekšsēdētāju, Lauksaimniecības ministru. Jēkabpilī viņa darbu turpināja Jānis Grīnfelds, Mārtiņš Rupmejs, Modris Svilis, Jānis Kalniņš.
„Lauktehnikas” Sporta namu ekspluatācijā nodeva 1992.gadā. Jau bija pieņemts likums par uzņēmuma privatizāciju, bet tomēr tika uzstādīta kolona ar uzrakstu „Lauktehnika”. Sportiskajai „Lauktehnikas” piemiņai kalpo arī „Skrējiens apkārt Radžu ūdenskrātuvei”, „Pusstundas skrējiens”, autosporta tradīcijas: Gatis Lapiņš, Dainis Ģēģers, Zigmunds Daščors, Modris Svilis, Aigars Nitišs, Mārtiņš Svilis, Reinis Nitišs. Viss turpinās…

AUTOSPORTS UN VIEGLATLĒTIKA

Dīvaini, bet lielākais konflikts man ar Daini Ģēģeri sanāca sporta dēļ.

1969. g. biju vienīgais „Lauktehnikas” pārstāvis rajona rudens krosā, 1000 m ieguvu 2.vietu, zaudējot tikai rajona izlases vidējo distanču skrējējam Valdim Veiguram.
Uz turpmākajām rajona sacensībām sāku vākt „Lauktehnikas” komandu. Rajona sporta spēļu kopvērtējumā 1970. g. ieguvām 5.vietu, 1971. g. – 3.vietu, 1972. g. – jau 1.vietu. Gada laikā piedalījāmies 22-24 dažādās rajona sporta spēļu sacensībās, vidēji katru otro nedēļas nogali. Nebija viegli komplektēt komandas, nodrošināt inventāru, sarunāt ar katru dalībnieku, savākt un aizvest uz sacensībām, pēc tam izvadāt pa mājām. Pats arī piedalījos kādos 10 sporta veidos. Tā varēju uzturēt savu ķermeni labā formā, izvairīties no nodzeršanās. Galvenokārt tas man bija nepieciešams nervu līdzsvarošanai – biju neuzņēmīgs un neizlēmīgs, bet no otras puses nesavaldīgs un izaicinošs.

Darīju visu brīvprātīgi. Lai izejamās dienās varētu izmantot autotransportu, parasti gāju ar iesniegumu pie galvenā inženiera D.Ģēģera. Vienreiz viņš izteica izbrīnu: – Jums jau biežāk kā medniekiem!
Vēlāk „Lauktehnikai” bija algots sporta metodiķis, atbrīvotais arodbiedrības priekšsēdētājs, vēlēts fizkolektīva vadītājs. Es turpināju aktīvi piedalīties sacensībās un sporta jautājumu lemšanā. Pateicoties D.Ģēģeram, aktivizējās autosportisti un radās konkurence sportam atvēlētās naudas sadalē. D.Ģēģers ieteica: – Dalīsim uz pusēm autosportam un vieglatlētikai! Manuprāt, viņš zināja, ka pastāv vēl arī daudzi citi sporta veidi, „Lauktehnikā” vien vairāk par desmit, taču tādā veidā viņš par tiem izteica savu ne visai pienācīgu attieksmi.

Reiz gadījās, ka „Lauktehnika” nebija piedalījusies 1. maija stafetes sacensībās, par ko saņēmu pārmetumus no Partijas komitejas. „Lauktehnikas” lielajā iknedēļas sanāksmē pārvaldnieks D.Ģēģers pamatīgi „uzbrauca” man kā galvenajam inženierim, it kā atbildīgajam par sportu no administrācijas. Atbildēju, ka es ar sportu visu laiku esmu nodarbojies sabiedriskā kārtā un atgādināju, ka toreiz, kad viņš pats bija galvenais inženieris tikai pabrīnījās, cik bieži mums notiek sacensības.
Reakcija bija negaidīta – tiku izdzīts no sanāksmes!

Uzrakstīju atlūgumu, sākās Darba likumā paredzētais mēneša termiņš, sarunāju darbu citur. Tomēr pēdējā brīdī domstarpības izlīdzinājās, paliku, turpināju strādāt un sportot.

Stāstu ciklu veidoja Jēkabpils pilsētas Bibliotēka

Sadarbībā:


Atstājiet komentāru