2019.gada 20. oktobris

Leonīda, Leonīds

Dzintarzemes bērni (7.raksts)

Dzintarzemes bērni (7.raksts)

Padomju laiki. Jāmācās dzīvot un izdzīvot. Atļauts turēt lopus, to skaits, gan ierobežots un kā agrāk nu jau pa Blaumaņa ielu no Dzintarzemes lopi dodas uz Pelītes upes krastiem ganībās. Un iela, kura tautā jau izsenis saukta par Elles ceļu, tikpat putekļaina, tikpat izdangāta, tikpat dubļaina kā senāk. Vien māju iemītnieku vārdos nosauktās ielas bedres un uzkalniņi zaudējuši savu nozīmi, jo daudzu māju vairs nav…

Vēl gandrīz katrā sētā rītos dzied gailis, kladzina vistas un kūtī kāds ruksis (ak, jā, vairāk nemaz nedrīkst!). Kaimiņu attiecības kļuvušas daudz vēsākas un reizēm saruna tiek aprauta pusvārdā.Ražinsku

ģimenes foto Ražinsku ģimenes foto

Dzīve turpinās. Ģimenēs dzimst bērni. Aiziet vecie! Un pa vidu ir dzīve! Pilsēta atdzimst pēc kara ar saviem, citādākiem dzīves noteikumiem. Bet ir lietas, kas paliek no paaudzes paaudzē.
Diemžēl šobrīd no pilsētas dzīves sastāvdaļas ir zudis Jaunais mežs. Bet vēl nesenos gados nez vai būtu atrodama kāda ģimene, kura nav baudījusi Jaunā meža sēnes un ogas. Laba pulcēšanās vieta bija Jēkabpils konservu rūpnīcas vārti dārzeņu piegādes sezonas laikā. Tur varēja savākt no mašīnām nobirušos vai arī paķert no kravas kastēm pārkārušos dārzeņus. Ja bija kāds pazīstams šoferītis vai arī tu biji kāda šoferīša kunde, tad varēja dabūt arī ko labāku par nelielu samaksu.

Ne tikai Dzintarzemes ļaudīm, bet arī visai pilsētai bija jāpierod pie spridzināšanas karjerā, kas notika vienu – divas reizes nedēļā. Pēc Dolomīta rūpnīcas uzbūvēšanas, tur uzstādītā ūdens hidranta dēļ daudzās akās pazuda ūdens, un tās nācās kalt dziļākas cietajā dolomītā. Rūpnīca strādāja un trokšņoja 24 stundas diennaktī. Viss mežs un dārzi bija klāti baltiem putekļiem. Līdz laikam, kad Skosta pārņēma Jēkabpils gaļas kombinātu, Dzintarzemē, no tā dedzinot kaulus un ādas, izplatījās briesmīgā smaka. Bet kombināts deva savu labumu arī vienkāršajiem ļautiņiem.
Redzot netaisnību, ka mūsu cūkgaļa aiziet uz Ļeņingradu, kombināta ļaudis organizēja vietējo iedzīvotāju apgādi, tiesa nu, ne visai likumīgu. Pa nakts melnumu pat veselas cūkas metuši pāri kapsētas žogam un tur kāds tās savācis. Gaļas gabalus, filejas un karbonādes sējuši zem apģērba, uz vēdera, un tās tirgojuši, pienesot cilvēkiem preci uz mājām, kur uz pirkšanu pulcējušies pat vairāki kaimiņi. Labāk tautas apgādē ar vietējām sardelēm esot veicies kombināta sievām ar raženām krūtīm un vīriem – plato bikšu, tautā sauktu „pļūteņu”, modes piekritējiem.

Tas pats noticis arī ar piena kombināta gardo sviestu, krējumu un biezpienu, ko gatavoja vešanai uz Maskavu. Tiesa gan bija jāuzmanās no OBHS – sociālistiskā īpašuma zādzību apkarošanas nodaļas darbiniekiem, kuri mēdza pa nakts melnumu „netaisnības apkarotājus” vaktēt arī kapos.

Stāstu ciklu veidoja Jēkabpils pilsētas Bibliotēka

Sadarbībā:

Atstājiet komentāru