2019.gada 22. augusts

Everts, Rudīte

Andreja Mihalovska stāsts (6.raksts)

Andreja Mihalovska stāsts (6.raksts)

Daudzi no manas dzimtas dzīvojuši ielā, kas bijusi savdabīga robeža starp Dzintarzemi un pilsētas teritoriju. Sākumā tā saucās Pilsētas iela, vēlāk L.Atmodas iela, kopš pēckara gadiem R.Blaumaņa iela. Šīs ielas sākotnējā garumā no Brīvības ielas līdz kapu teritorijai bija kādas divdesmit mājas, no kurām piecas piederēja maniem radiniekiem. Viņi šo mantību guvuši strādājot mežu darbos un pludinot plostus. Mājā ar Nr.14 es bērnībā dzīvoju kopā ar savu vecomāti Paulīni, blakus Nr.12 dzīvojusi populārā akmeņkaļa Andreja Blumberga ģimene.

Par ielas turpmāko likteni minēts Rutas Mihalovskas un Viļa Sauleskalna grāmatā “Zūdošais skaistums”, izdotas apgādā “Daugava” 2010.gadā:

“1944. gada vasarā, kad cilvēki ir noguruši, kad daudzi tuvākie jau trīs gadus ir tālu Sibīrijā un par viņiem nav nekādu drošu ziņu, karš iet uz beigām, un nav neviena, kurš pateiktu priekšā, kā rīkoties ir pareizāk, kā labāk, kā cerīgāk. Izšķirošā mēraukla ir cilvēka pieredze, prāts un intuīcija. Un par spīti visam, pāri visam – visdziļākā ticība un paļaušanās. Kas tie par aziātiskas izcelsmes cilvēkiem – zobenu pie sāniem vicinot, jādelē pa mūsu ielu? Kāpēc mums jāpamet mājas? Skaidrs, kaut kas mainīsies, būs jukas, mainīsies varas, karaspēks nomainīs karaspēku. Un tas skars ikvienu. Vara mainīsies ne tikai valstīs, būs ne tikai jaunas robežas pasaules kartē, arī mūsu pagalmā vairs nebūs tā, kā bijis līdz šim. Neviens nav pasargāts, nekas nav garantēts… Pirmajā pasaules karā izsāpētais, toreiz uz mūžu gūtās bruņas un dzīves mācības ir ieurbušās dziļi apziņā, un simtiem ģimeņu pieņem lēmumu – uz kādu laiku mājas ir drošāk atstāt. Vai tas ir pareizāk? Daudzas ģimenes nonāk krustugunīs, un cilvēki cieš vēl vairāk, nekā mājās palikdami… Kā ir pareizāk, kā labāk? Neviens nevar atbildēt, atbilžu nav. Arī mēs pieņemam lēmumu atstāt māju un doties uz dažus kilometrus attālo Sakas salu lejpus Jēkabpils, kur šaurā un seklā Sakas sānupīte atraujas no Daugavas. Cik ilgi būs jādzīvo prom no mājām, nezina neviens, visi cer atgriezties. Lai varas mainās, nav jau pirmoreiz, gan mēs izturēsim! Vismaz tik brīvi mēs esam – mēs paši lemjam, kur meklēt patvērumu.

Rūpīgi atlasām un iepakojam līdzi ņemamās mantas – drēbes un darbarīkus, pārtiku. Vienota, saskaņota bezvārdu darbošanās. Vai mums ir cita iespēja? Nezinu… šobrīd vēl ne. Visas mantas uz salu tiek nogādātas ar plostu. Mums ģimenē vienmēr bijuši plostnieki, tāpēc salas izvēle nav nejauša un pavirša. Mūsu ģimenes vīrieši šo skaisto salu jau sen ievērojuši un nolūkojuši uzskatot, ka šī būs droša vieta palikšanai. Vērtīgākās mantas sanesam mūra pagrabā zem mājas – drošībai, jo ko gan var zināt… Pagrabā tiek novietots arī pirms vairāk nekā desmit gadiem Eiropu apceļojis čemodāns, kurā sagūlusi kaudzīte dažādu papīru – manuskripti, publikācijas, vēstules, fotogrāfijas, pastkartes. Un vēl arī rūpīgi izkonspektēta Bībele. Viļa mantas. Viss, laiks doties, ir jāiet. Vairāku paaudžu izraibinātā saime dodas ceļā. Tā ir drošāk. Mēs aizejam. Vai kāds no mums pirms pagrieziena atskatīsies, lai to visu ierakstītu atmiņas kartē? Mēs atgriezīsimies. Uguns mūs neskars, lodes nemeklēs, granātas nelēks, mīnas sprāgs tālāk. Bads, slāpes un slimības atkāpsies. Tomēr mēs atgriezīsimies, kad viss jau būs citādi.

Mantas ar plostu atvestas, Sakas upīte ir pārbrista. Vieta, kur apmesties, atrasta. Vīrieši rok zemnīcu, sievietes palīdz. Sakas sala ir zaļa, to apskalo smalki ūdeņi, dūc kamenes, karš uz tām neattiecas. Te ir kāds nomaldījies vācu virsnieks, laikam sakarnieks, patukls vīrs ar apaļām brillītēm. Viņš vaicā ceļu, viņam paskaidro, viņš uz zirga aizjāj. Pēc dažām dienām viņu Sakas upītes krastā atrod mirušu. Nošauts. Ar baltu kabatlakatiņu pārsegta seja. Zirgs arī nošauts, karstumā piepūstu vēderu. Upes līkumā var saskatīt, kā pār Zeļķu tiltu pārbrauc pēdējais vilciens un pēc īsa brīža bēgošā vācu armija tiltu uzspridzina. Ar lielu troksni gaisā paceļas un Daugavas dzelmē nogrimst kvēlojošās tilta konstrukcijas. Rūpīgi celtais pazūd vienā sekundē.

Ir pagājusi nedēļa vai mazliet vairāk. Paulīne ir drosmīga, visdrosmīgākā no mums visiem, viņa nolemj viena pati aiziet līdz pilsētai – izlūkot, kādi tur jaunumi, kas noticis, vai mājās viss kārtībā.
Blumbergu dzimtas mājas drupas Blaumaņa ielā 1944. gadā

 
Blumbergu dzimtas mājas drupas Blaumaņa ielā 1944. gadā

Mēs gaidām ziņas. Pilsēta ir tukša, tā deg. Mūsu iela vienās liesmās. Mūsu māju vairs nav… Uguns lode ieurbjas jumtā, nams nodeg līdz pamatiem. Uguns pārlido uz nākamo māju. Vēja nestas, liesmas aprij visu. Varas nomainījušās. Mēs varam atgriezties.

Pelni ir vēl karsti, no tiem ceļas garaiņi. Bradājam pa tiem, it kā cenšoties saprast, kas noticis. Drupas. Nekā vairs nav, vien tas, kas mugurā, tas, kas bija līdzi uz salu… un tas, kas bija nonests pagrabā. Jā, palicis ir tas, kas pagrabā. Tas mūra sienās nesadega. Arī brūnais čemodāns ar kādas viesnīcas Lugāno ezera krastā marku uz sāna. Un Parīzes elpu tajā.”

“Tas ir bijis liels mīlestības darbs no viņas puses un paliek kā vēl viena vērtīga aplūkotā laikposma liecība. Ar laba vēlējumiem Jūsu dzimtai Vaira Vīķe Freiberga.” Tā Andrejam Mihalovskim raksta par šo viņa meitas Rutas grāmatu.

Ruta Mihalovska 2014.gada vasarā dalās savās pārdomās par R.Blaumaņa ielu:

“Makslinieks Māris Subačs, kura darbu izstāde šovasar skatāma Jēkabpils Sv.Miķeļa baznīcā, kādās pārdomās rakstīja, ka viņam nesalīdzināmi vairāk par sakoptiem mauriņiem patīk veci, seni un ne pārāk perfekti dārzi. Jo tajos ir kāds Noslēpums.
Pirms gadiem 30, kad skolas stadiona malā drūzmējāmies, gaidot autobusu, lai dotos (atkarībā no gadalaika) ravēt vai raut bietes kongresa garajās vagās, vai arī citās reizēs, kad stāvēju šīs skolas jaunā korpusa gaitenī – 2.vai 3. stāvā pie loga, man bija ļoti svarīgi pavērot Blaumaņa ielu. Tur nebija nekā perfekta vai mūsdienu izpratnē “uz izķeršanu” – nelielas, vecas mājiņas, sētiņas, akas, šķūnīši. Bet tur bija liels miers un vēl lielāks Noslēpums. Tajā brīdī es jutos ļoti pieaugusi, pat sena, it kā pašsaprotami būtu līdzdarbojusies visu to Mūžības skarto ikdienas gaitās, kas šo ielu bija veidojuši. Es piederēju vēsturei, un tā piederēja man.
Vēsture bija kā sens dārzs, kurā nekas nav perfekts, bet viss ir pilnīgs un bez-galīgs…”

Plašāk par grāmatas “Zūdošais skaistums” autoru:

Vilis Sauleskalns (īst. vārdā Vasīlijs Mihalovskis; 18.04.1911. Jēkabpilī – 31.07.1939. Rīgā) – rakstnieks



V.Mihalovskis dzimis podiņkrāšnu meistara un Daugavas plostnieka Andreja un saimnieces Paulas ģimenē. Pēc dažiem gadiem ģimenē piedzimusi māsiņa, kura Pirmā pasaules kara laikā Harkovā (kur Paula ar bērniem devās evakuācijā) slikto sadzīves apstākļu dēļ mirusi. Arī Vilis tajā laikā smagi saslimis, kas, iespējams, atstāja iespaidu uz visu turpmāko dzīvi – Vilim bija neārstējama sirds slimība. Tēvs Andrejs Pirmā pasaules kara laikā atradās karadienestā. Pēc atgriešanās Latvijā, Jēkabpilī, Andrejs uzbūvēja māju tagadējā Blaumaņa ielā, ko ģimene ap 1938.-1939.gadu pārdeva. Šī ēka ir saglabājusies līdz mūsdienām, un bija pirmā visā Blaumaņa ielā, kas nenodega 1944. gada augustā, kad uguns nopostīja gandrīz visu Blaumaņa ielu, akmeņkaļa Andreja Blumberga ģimenes māju ieskaitot. Paula pēc dēla nāves dzīvoja pie māsas Annas ģimenes turpat Blaumaņa ielā, tikai nedaudz tuvāk Daugavai. Māja 1944. gada ugunsgrēkā nodega, paglābtas tika vien vērtīgākās ģimenes relikvijas (tajā skaitā Viļa manuskripti, fotogrāfijas u.c.), jo bija nonestas mūra pagrabā.

V.Mihalovskis mācījies Jēkabpils Valsts vidusskolā (Jēkabpils Valsts ģimnāzija), pamatizglītību ieguvis Rīgā, Raiņa vakara ģimnāzijā. Dažādos līmeņos apguvis krievu, vācu, angļu, franču, itāļu valodu, bija iecerējis apgūt arī arābu valodu. Divdesmit gadu vecumā ar turīgu cilvēku atbalstu devies uz Parīzi, kur dzīvojis nepilnus divus gadus, mācoties vijoļspēli, taču nopietnas mūzikas studijas neseko. Atpakaļceļā apceļojis vairākas citas valstis, tajā skaitā Šveici, bijis apmeties viesnīcā Lugāno. Rietumeiropā piedzīvoto un tur gūtos iespaidus vēlāk izmantojis vairākos literāros darbos.

No 1933. līdz 1937. gadam strādājis dažādos privātos un valsts uzņēmumos par biroja ierēdni. Tajā skaitā no 1934. līdz 1937. gadam sezonas laikā strādājis Krustpils cukurfabrikā, kādu laiku tekstilizstrādājumu uzņēmumā “Rīgas audums”, 1937. gadā bijis kantorists Ķeguma spēkstacijas būvniecības laikā.

1936. gadā, prāvesta Jāņa Mēdera kalpošanas laikā, bijis Jēkabpils ev.luteriskās baznīcas kora diriģents.

30. gadu sākumā un 1938.-1939. gadā dzīvoja Rīgā, īrējot dzīvokļus pašā pilsētas centrā (Kurmanova, tagadējā E.Birznieka-Upīša ielā; vēlāk Parka, tagadējā A.Kalniņa ielā). 1938.-1939. gadā mācījies Latvijas Tautas universitātē, apmeklējis nodarbības pie filoloģijas doktores Zentas Mauriņas, viņai bijusi liela ietekme uz jauno literātu. Z.Mauriņas ietekmē V.Mihalovskis izmantoja literāro pseidonīmu V.Sauleskalns.

Būtiski piebilst, ka rakstnieka dzīves laikā netika publicēts neviens viņa sacerējums. Pirmā publikācija – novele “Dzejnieka naktis” – bija žurnālā “Mājas Draugs” 1939. gada 25. augustā, nepilnu mēnesi pēc V.Sauleskalna nāves. Sākot publicēt noveli “Zūdošais skaistums”, tās ievadā tika publicēts Z.Mauriņas rakstītais nekrologs un V.Sauleskalna personības un profesionālais raksturojums. Laikposmā no 1939. gada augusta līdz 1940. gada maijam žurnālā “Mājas Draugs” publicētas trīs rakstnieka noveles.

Ar stāstu “Tautu dēls” V.Sauleskalns piedalījās Latvijas Lauksaimniecības kameras izsludinātajā stāstu konkursā 1939. gadā. Taču līdz padomju okupācijai 1940. gada jūnijā, kad iznāca žurnāla “Mazpulks” pēdējais numurs, konkursa rezultāti netika izsludināti un neviens darbs netika publicēts. Z.Mauriņa nekrologā raksta, ka stāsts pēc autora nāves saņēma Mazpulku godalgu. “Tautu dēls” kopā ar citiem V.Sauleskalna darbiem un viņa dzīvesstāstu tika publicēti mazmeitas Rutas Mihalovskas apkopotā grāmatā “Zūdošais skaistums” (apgāds “Daugava”, 2010). Uz grāmatas vāka ir redzams Viļa čemodāns, ar kuru viņš apceļoja Eiropu, kā arī no Parīzes atvestās atklātnes (Jāņa Kristītāja skulptūra un panorāmas rats).





Grāmatas “Zūdošais skaistums” atvēršanas pasākums Jēkabpilī, 2010. gadā



Foto: R.Mihalovska

Apbedīts Jēkabpils pilsētas kapos.

Rakstnieka dēls Andrejs Mihalovskis (1938) ir ilggadējs Jēkabpils rajona Kultūras nodaļas vadītājs.


Informācijas avoti:
R.Mihalovska, V.Sauleskalns, Zūdošais skaistums, apgāds “Daugava”, 2010
A.Karlsone, D.Lukšēvica, M.Plāte, Jēkabpils Sv.Miķeļa evaņģēliski luteriskās baznīcas un draudzes 200 gadu pastāvēšanas piemiņai 1807-2007, 2010, 48.lpp.

Stāstu ciklu veidoja Jēkabpils pilsētas Bibliotēka

Sadarbībā:

Atstājiet komentāru