2019.gada 17. jūlijs

Aleksejs, Aleksis

Kuģis “Gulbītis” (5.raksts)

Ne tikai Dzintarzemes ļaudīm, bet visiem jēkabpiliešiem siltās atmiņās ir palicis Jēkabpils kuģītis „Gulbis”, tautā saukts “Gulbītis”. Tie, kuri jaunāki, noteikti ir dzirdējuši kādu nostāstu par to. Tiesa, Jēkabpils osta jeb piestātne atradās iepretim Vecpilsētas laukumam, bet arī mūsu puses ļaudis, kuri gribēja nokļūt vienā vai otrā krastā ar lielāku komfortu, nogāja uz pilsētuun izmantoja „Gulbīti”.

1944. gadā uz „Gulbīša” parastā dienā tiek pārdotas 4000 biļetes, bet piektdienās 6000 biļetes, kas atbilstot mierlaiku nedēļas biļešu apgrozījumam. „Gulbīša” kapteiņa amats ir bijis prestižs amats. Rakstnieks Gunars Janovskis atceras gadījumu, ko apraksta savā grāmatā „Pilsēta pie upes”.

Un tā, 1934. gads. Pie valdības tikuši Ulmaņa ļaudis. Pilsētas un apriņķa valdē, tāpat citās iestādēs atlaida no darba sociāldemokrātus un vietā pieņēma aizsargus. No darba atlaida arī “Gulbja” kapteini, ko uzskatīja par “kreiso”. Kuģi pārņēma kāds jūras aizsargs. Grūti pateikt, kāpēc viņš tāds bija, jo strādāja Lūša viesnīcā par pavāru un jūru diez vai maz bija redzējis. Bet, kā par postu, jaunais kapteinis neprata kuģi vadīt un jau pirmajā braucienā uzsēdās uz sēkļa.

„Pirmie kucēni jāslīcina”, viņš, neveikli smiedamies, noteica. Sadabūja zirgus un resnas tauvas. Seši zirgi iekāpa līdz kaklam ūdenī un sāka vilkt.
 



Jēkabpils kuģītis "Gulbis

No 1953 līdz 1965. gadam veic pārvadājumus starp Jēkabpili un Krustpili. Pēc tam darbu jau pārbūvēts kuģis veic starp Jaunjelgavu un Skrīveriem līdz 1982. gadam. 


Kā iespītējies, kuģis nekustējās ne no vietas. Krastā sastājās liels skatītāju pūlis. Kāds no viņiem ieminējās, ka vajadzētu pamēģināt ar govīm. Par to, protams, bija gardi smiekli. Bet smieties tādā reizē nebija īsti pareizi.
„Vai tu te gribi izsmiet jauno iekārtu?” balamutem bargi uzkliedza kapteinis. Sarāvis plecus līdz ausīm, tas, klusi svilpodams, aizgāja pa krastu, reizēm mākoņus pētīdams. Katrs pats varēja spriest, ka viņam bija pilnīgi viena alga, kā kuģi dabū nost no sēkļa.

Lai nu kā, bet ar zirgiem nekas neiznāca. Tad sadabūja divus traktorus, vēl garākas tauvas, un paskat’ vien! Kuģis beidzot pratās un zvāļodamies ieslīdēja atpakaļ straumē. Bet otrā braucienā kapteinis kuģi iestūrēja piestātnes pāļos, tos pamatīgi izšķobīdams un vairākus pat nolauzdams. Nekā darīt. Ar jūras aizsarga uniformu vien nepietika, lai vadītu kuģi pāri Daugavai. Bija vien jāsauc atpakaļ darbā vecais “sarkanais” kapteinis. Neveiksmīgais kapteinis pa vecam Lūša viesnīcā mizoja sīpolus. Vienu gan viņš bija ieguvis – palamu “admirālis”.

Šis nostāsts lasāms romānā, tomēr domājams, ka ir taisnība! Diemžēl Gunaram Janovskim vairs uzprasīt nevarēsim.
Mums ir viens patiess stāsts par ilggadēju „Gulbīša” kapteini, mūsējo dzintarzemieti.

 
Kapteinis Nikolajs Kļečikovs ar meitu. Mārānu ģimenes foto


Kapteinis Nikolajs Klečikovs nācis no Valmieras, ieprecējies Ezeriešu dzimtā un lielāko savas dzīves daļu bijis dzintarzemietis. Piecpadsmit gadu vecumā Nikolajs ar pieciem latiem kabatā aizbēga uz Rīgu, jo gribēja turpināt mācīties. Rīgā pašam bija jānodrošina sev iztikta, ar grūtībām atradis darbu par mīklas mīcītāju maizes ceptuvē. Mācījies Rīgā, vēlāk Jūrniecības skolā Liepājā, kur ieguvis kuģa mehāniķa profesiju. Pirmie darba gadi pagājuši Jelgavas ostā. Otrā pasaules kara laikā pēdējās kara dienās tika iesaukts militārajā dienestā Latviešu leģionā, dienestam 19. divīzijā.

Karš tuvojās beigām. Kurzemes katlā 1945. gada aprīļa beigās – maijā lielas cīņas vairs nenotika un jauniesauktie līdz frontes līnijai tā arī nenokļuva. Puiši uz sliedēm atrada spirta mucu, ko visi pieveica un katrs gāja savu ceļu. Iemetis plinti krūmos, Nikolajs devās mežā. Dzīvoja zemnīcā. Izdzīvot izdevās laimīga gadījuma dēļ. Meža malā ieraudzītā izrakņātā zeme un svaigais kaps licies aizdomīgs. To nedaudz parušinot, atrasti noslēpti kartupeļi. Pienāca 1945. gada 9. maijs. Kluss prieks, ka beidzies karš, bet ikvienam arī neziņa, bailes par to, kas gaida nākotnē. Leģionāri ar ieročiem rokās iegāja mežos. Daļai izdevās šķērsot Baltijas jūru un nokļūt Zviedrijā, bet lielākā daļa, noliekot ieročus, padevās gūstā. Un nākotne sākās baisi. Filtrācijas nometne Kolimā zelta raktuvēs „Zolotije priski”.

Izdzīvoja. Atgriezās Latvijā. Darbs tepat „Jēkabpils ziedā” un 1953. gadā Nikolajs kļūst par Jēkabpils ostas darbinieku, kuģīša „Gulbis” kapteini. Sapnis par jūras braucieniem jāaizmirst. Lēģeros pabijušajiem par braukšanu jūrā sapņot nav vērts. Arī tad, kad mūsu kuģītis darbu turpināja pie Klidziņas – Jaunjelgavas, kapteinis savu kuģi nepameta un bija uzticīgs tam līdz tā pēdējam braucienam.

Atstājiet komentāru