2019.gada 17. jūlijs

Aleksejs, Aleksis

Dzintarzemes dzimta Arženieki (4.raksts)

Dzintarzemes dzimta Arženieki (4.raksts)

Arženieki pieder pie senas Jēkabpils iedzīvotāju dzimtas. Tās pirmie pārstāvji apmetušies Jēkabpilī jau 18. gadsimta beigās. Dzimtas vīrieši bija plostnieki un Daugavas pārcēlāji un vairākas paaudzes mantoja šo amatu no saviem tēviem. Dzimtai vienmēr piederējušas vairākas laivas, tā sauktās platdibenes, kurās vienlaikus varēja pārvadāt 12 cilvēkus

Vīrieši teicami pārzinājuši Daugavu, tās straumes, krāces un atvarus. Bērnus stingri sargāja no upes, draiskoties ūdenī un peldēties nedrīkstēja, jo upi uzskatīja par barotāju, darba devēju un pret to vajadzēja izturēties ar cieņu.
Savu māju Arženieki uzcēla Daugavas krastā netālu no Baltās krāces. Māja tika celta guļbūves veidā uz dolomīta klints pamatiem, tādēļ tā ilgi saglabāja savu sākotnējo izskatu, nenosēdās un neiegrima zemē. Vēlāk māju apmeta un apšuva ar dēļiem. Māja tika celta uz diviem galiem – katrā galā dzīvoja pa ģimenei. Koridors un pagrabs gan bija kopīgs. Katrā galā atradās maizes krāsns, jo maizi cepa paši.
Arženieku dzimtas māja 1931. gadā.
 
 
Arženieku dzimtas māja 1931. gadā. Sandras Miņkovas arhīva foto

Akas sētā nebija, jo ūdeni gan dzeršanai, gan mazgāšanai un dārza laistīšanai nesa no Daugavas. Sētā atradās šķūņi un lopu kūts, jo Arženieki turēja govi, zirgu, cūkas un vistas. Gotiņu vasarās ganīja turpat Daugavmalā.
No pareizticīgo baznīcas Arženieki nomāja zemi. Sievietes valsts darbu nestrādāja, audzināja bērnus, kopa māju un dārzu, vasarās devās uz mežu sēnēs un ogās. Labs pienesums ģimenes rocībai bija zvejošana. Vīri zvejoja gan no laivas ar tīkliem, gan no krasta. Uz svētkiem Arženieku sievietes cepa pīrāgus un plātsmaizes, vīrieši brūvēja alu. Tāpat kā daudzas Dzintarzemes mājas, arī Arženieku māja stipri cieta daudzo Daugavas plūdu dēļ. Arženieku vīrieši zināja, kas kurā brīdī darāms. Tika izgatavoti koka steķi, uz kuriem salikt mantas, kad ūdens ieplūst istabā. Mājas ārsienas Daugavas pusē apsita ar dēļiem, lai lielie ledus gabali nesabojā sienu. Krastmalā ūdens malā iesprauda pagaru mietiņu ar iedaļām un vēroja ūdens līmeņa svārstības. Pirmie bija jāglābj kartupeļi.

Arženieku mājai pretī atradās Kroņa dārzs, kurā notika dažādi izrīkojumi. Reiz, vēl cara laikā, kādā karstā vasaras naktī aizdedzies dārza paviljons. Pūtis stiprs austrumu, jeb Jēkabpilī saukts – tilta vējš, dzirksteles sprakšķēdamas birušas uz mājas jumtu. Tas varējis uzliesmot kuru katru brīdi. To redzēdama, Jūlija Arženiece ieskrējusi istabā, paķērusi no sienas svētā Nikolaja Brīnumdarītāja svētbildi, izskrējusi ārā, nostājusies taisni pretī degošajam paviljonam un turējusi svētbildi paceltu augstu gaisā pretī liesmām. Vējš strauji mainījis virzienu un piepeši norimis. Uguns apdzisusi, paviljons sagruvis, bet Arženieku māja palikusi neskarta. Ilgu laiku svētā Nikolaja svētbilde vēl karājusies goda vietā Arženieku istabā, bet tad, sākoties Pirmajam pasaules karam, pazudusi.

Atgriežoties mājās no bēgļu gaitām 1921. gadā, nācās atjaunot papostīto māju, arī cauri dārzam paralēli Daugavai stiepās ierakumi, mētājās zaldātu ķiveres, katliņi un dzeloņdrātis. Apstādīt dārzu nevarēja, jo nebija sēklas. Nopirkusi no kaimiņiem spaini kartupeļu, Natālija Arženiece tos nomizoja un iestādīja mizas. Sadīga kartupeļi zirņa lielumā, bet nākamajā gadā tie jau bija lielāki. Tā Arženieki pamazām tika pie sēklas kartupeļiem.
Pēckara laikā Dzintarzemes bērniem tika piešķirta bezmaksas putra. Sofija Arženiece atceras, kā viņa, paņēmusi kanniņu, ar mazo māsiņu Natāliju pie rokas, gāja uz izsniegšanas punktu, kas atradās Daugavmalā Zaļās ielas galā. Katrai ģimenei pienācās kanniņa baltas, saldas putras. Runāja, ka tā esot amerikāņu piešķirtā palīdzība Latvijai.

 
Zinaīda Arženiece. Sandras Miņkovas arhīva foto
 
Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Arženieku vīrieši, līdztekus plostnieku amatam, ar pasažieru celšanu pāri Daugavai sāka nodarboties oficiāli. Visi dzimtas locekļi (ieskaitot sievietes) prata lieliski airēt. Visām Arženieku meitām bija skaistas balsis, vasaras vakaros viņas mēdza sasēsties laivās un, uz balsīm dziedādamas, braukt pa Daugavu. Kaimiņi, to dzirdot, tad teica: “Tās jau Arženieku meitas, kas tur tik skaisti dzied.”
Vairākās paaudzēs Arženieku dzimta bija cieši saistīta ar Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo baznīcu.

Tajā visi tika kristīti, laulāti un no tās izvadīti pēdējā gaitā. Pēc Pirmā pasaules kara Nikolajs Arženieks aktīvi piedalījās kara radīto postījumu novēršanas darbos Jēkabpilī. Tolaik pilsētas galva bija Nikolaja Arženieka krusttēvs Nikolajs Olševskis (pilsētas mēra amatā no 1919. līdz 1922. gadam). Nikolajs Arženieks ar darbu un finansiālo atbalstu palīdzēja atjaunot Jēkabpils Svētā Nikolaja baznīcu. 1937. gadā par ilggadīgu un godprātīgu darbu Jānis un Nikolajs Arženieki tika apbalvoti ar Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa parakstītu darba kameras goda diplomu. Svinīgais sarīkojums notika Jēkabpils Aizsargu namā. Pēc Otrā pasaules kara Arženiekiem nācās likvidēt govi un zirgu, jo baznīcai zeme tika atņemta un nebija vairs, kur sagādāt sienu.

Līdz ar tilta uzcelšanu arī pārcēlāju darbošanās apsīka. Jēkabpilī bija sākušies citi laiki.

Atstājiet komentāru