Dr. Baiba Bērziņa: Ārsta profesionāls viedoklis par Jēkabpils reģionālās slimnīcas situāciju
- Radio1.lv --
- 10 septembris 2026 --
- 0 Komentāri
SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” ārste Baiba Bērziņa sociālajā vietne Facebook dalījusies ar viedokli par slimnīcu reformu, veselības aprūpi un Jēkabpils slimnīcu šajā kontekstā. Lai ar viedokli, kas raksturo šī brīža norises medicīnā un to iespējamo ietekmi uz veselības aprūpi ilgtermiņā iepazītos plašāks lasītāju loks, Radio1.lv redakcija publicē dr. Baibas Bērziņas pārdomas un secinājumus.
“Kā ārstam man šķiet būtiski uz Jēkabpils reģionālās slimnīcas situāciju raudzīties ne tikai caur konkrētas nodaļas, ārsta vai administratīva lēmuma prizmu. Tā ir daudz plašāka Latvijas veselības aprūpes sistēmas problēma — kā nodrošināt kvalitatīvu, drošu un savlaicīgu medicīnisko palīdzību reģionā, vienlaikus saglabājot pietiekamu speciālistu skaitu, profesionālo kompetenci un slimnīcas ekonomisko ilgtspēju.
Jēkabpils reģionālajai slimnīcai ir būtiska loma Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Tā nav tikai ārstniecības iestāde Jēkabpilī — tā apkalpo plašāku reģionu un ir nozīmīgs posms starp primāro aprūpi, neatliekamo medicīnisko palīdzību un universitātes slimnīcām. Tādēļ jebkuras izmaiņas tās darbībā jāvērtē ne tikai pēc ekonomiskajiem rādītājiem, bet arī pēc pacientu drošības, pakalpojumu pieejamības un faktiskās nepieciešamības reģionā.
Īpaši satraucoša ir situācija, kurā slimnīcas struktūru vai konkrētu profilu darbību nosaka ne tikai medicīniskā nepieciešamība, bet arī speciālistu trūkums. Ja noteiktu pakalpojumu nav iespējams nodrošināt nepietiekama kvalificētu ārstu skaita dēļ, tas pats par sevi ir sistēmisks signāls. Pacientu drošība ir absolūta prioritāte, un nedrošus pakalpojumus nedrīkst nodrošināt tikai formālas nodaļas saglabāšanas dēļ. Taču tikpat svarīgi ir jautāt — kāpēc reģionā līdz šādai situācijai vispār ir nonākts un ko valsts dara, lai speciālistu pieejamību atjaunotu?
Manuprāt, nepietiek vienkārši paziņot, ka konkrēts profils ir jāslēdz vai pacienti turpmāk jānogādā citā slimnīcā. Šādam lēmumam jābūt balstītam uz objektīvu pacientu plūsmas, attāluma, transportēšanas laika, diennakts pieejamības, speciālistu kapacitātes un komplikāciju riska analīzi. Īpaši reģionālajā medicīnā attālums nav tikai kilometru skaits. Akūtam pacientam tas var nozīmēt desmitiem minūšu, kas medicīnā dažkārt izšķir ārstēšanas iznākumu.
Tāpēc ir nepieciešams nošķirt divus jautājumus: ko medicīniski nedrīkst darīt bez pietiekamas kompetences un resursiem, un ko sistēma nedrīkst pieļaut, ja šādu kompetenci reģionā ilgstoši nav iespējams nodrošināt.
Latvijas slimnīcu tīkla reforma pati par sevi nav nepareiza ideja. Ir saprotams arguments par nepieciešamību koncentrēt sarežģītākus pakalpojumus centros, kuros iespējams nodrošināt pietiekamu pacientu skaitu, pieredzi, personālu un infrastruktūru. Tomēr centralizācija nedrīkst kļūt par pašmērķi. Ja pakalpojumu koncentrēšana Rīgā vai citā reģionālajā centrā tiek īstenota bez pietiekami attīstītas pacientu transportēšanas, konsultāciju, telemedicīnas un pēcaprūpes sistēmas, tad mēs nevis atrisinām problēmu, bet pārvietojam to uz citu sistēmas posmu.
Tieši šeit saskatu vienu no būtiskākajiem riskiem Jēkabpils gadījumā.
Ja slimnīcai tiek samazināts noteiktu pakalpojumu apjoms, bet neatliekamās palīdzības pacientu skaits būtiski nemazinās, slodze vienkārši pārvietojas uz uzņemšanas nodaļu, NMPD un citām slimnīcām. Tas nozīmē, ka reforma jāvērtē nevis tikai pēc tā, vai konkrētā nodaļa pastāv, bet gan visas pacienta aprūpes ķēdes kontekstā.
Īpaši nozīmīgs ir cilvēkresursu jautājums. Latvijas medicīnā pārāk bieži cenšamies ārstu trūkumu risināt ar administratīvu reorganizāciju. Taču ārstu nav iespējams “pārdalīt” ar rīkojumu.
Speciālistu piesaistei nepieciešami konkurētspējīgi darba apstākļi, adekvāts atalgojums, profesionālās izaugsmes iespējas, prognozējams dežūru grafiks, komandas darbs un dzīvei piemērota vide.
Reģionālā slimnīca ilgtermiņā nevar balstīties uz dažiem ārstiem, kuri strādā pārmērīgā slodzē un ar personīgu profesionālo atbildību kompensē sistēmas nepilnības. Šāds modelis agrāk vai vēlāk noved pie izdegšanas, speciālistu aiziešanas un vēl lielāka pakalpojumu deficīta.
Tādēļ jautājums nav tikai: “Vai Jēkabpils slimnīcā ir pietiekami daudz ārstu?” Jautājumam jābūt: “Ko valsts un veselības aprūpes sistēma ir izdarījusi, lai Jēkabpilī šie ārsti būtu?”
Tikpat svarīga ir caurskatāma komunikācija ar ārstniecības personām. Ja būtiskas izmaiņas tiek pieņemtas administratīvi un mediķi par tām uzzina kā par jau pieņemtu faktu, tas rada ne tikai profesionālu neapmierinātību, bet arī mazina uzticēšanos vadībai un sistēmai kopumā.
Ārsts nav tikai pakalpojuma izpildītājs. Ārstam ir profesionāls pienākums norādīt, ja organizatorisks lēmums var radīt risku pacientam. Savukārt vadības pienākums ir radīt vidi, kurā šādus riskus iespējams atklāti apspriest, nebaidoties no profesionālām vai administratīvām sekām.
Jēkabpils slimnīcas nākotnei, manuprāt, būtu nepieciešams skaidri definēts profils: kādus pakalpojumus slimnīca garantē 24/7 režīmā, kādus pakalpojumus nodrošina plānveidā, kādus pacientus ārstē uz vietas un kādiem pacientiem ir iepriekš definēts pārvešanas algoritms uz augstāka līmeņa slimnīcu.
Īpaši svarīga būtu cieša sadarbība ar universitātes slimnīcām — ne tikai pacientu pārvešanas jomā, bet arī speciālistu rotācijas, telemedicīnas, konsultāciju, apmācību un kopīgu klīnisko protokolu izstrādes veidā. Reģionālā slimnīca nedrīkst būt “zemāks līmenis”, kuram atliek tas, ko lielais centrs nevēlas vai nevar nodrošināt. Tai jābūt pilnvērtīgi integrētai Latvijas veselības aprūpes tīkla sastāvdaļai.
No ārsta pozīcijas uzskatu, ka galvenais kritērijs jebkurai reorganizācijai ir ļoti vienkāršs:
Vai pēc pārmaiņām konkrētajam pacientam būs drošāk, ātrāk un kvalitatīvāk saņemt nepieciešamo palīdzību?
Ja atbilde ir “jā”, pārmaiņas ir pamatotas — pat ja tās ārstiem un sabiedrībai sākotnēji ir neērtas.
Ja atbilde nav skaidra, lēmums nav pietiekami izstrādāts.
Savukārt, ja reforma tiek pamatota ar finansējuma vai speciālistu trūkumu, sabiedrībai un mediķiem ir tiesības saņemt skaidru atbildi par to, kā šīs problēmas tiks risinātas pēc gada, trim un pieciem gadiem.
Jēkabpils reģionālās slimnīcas jautājums tādēļ nav tikai Jēkabpils jautājums. Tas ir tests tam, vai Latvija spēj izveidot tādu reģionālo veselības aprūpes sistēmu, kurā pacientam nav jādzīvo galvaspilsētā, lai saņemtu savlaicīgu un kvalitatīvu medicīnisko palīdzību.
Reforma ir nepieciešama, bet tai jābūt pacienta, nevis tikai struktūras interesēs.
Ārstiem savukārt ir jābūt nevis pārmaiņu pretiniekiem, bet profesionāliem partneriem to veidošanā. Taču partnerība ir iespējama tikai tad, ja medicīniskie argumenti tiek uzklausīti tikpat nopietni kā ekonomiskie un administratīvie apsvērumi.
Tieši šādu pieeju es uzskatītu par profesionāli atbildīgu attiecībā uz Jēkabpils reģionālās slimnīcas nākotni,” šādu argumentētu viedokli sociālajā vietnē Facebook publicējusi dr. Baiba Bērziņa.