2020.gada 27. novembris

Lauris, Norberts

Klajā nāk grāmata „Es stāstu par savu pilsētu”

2020. gads ir Jēkabpils 350.jubilejas gads. Tādēļ šoruden klajā nāks pilsētas jubilejai veltīta grāmata, kuru savās atmiņās un domās izauklējusi  rakstniece, mūsu pilsētas Goda pilsone Anna Skaidrīte Gailīte. Lai arī visā pasaulē neparedzēti apstākļi šogad radījuši daudz dažādu izmaiņu iepriekš plānotajos notikumos, neraugoties uz visu to, Annas Skaidrītes grāmata ir ceļā pie lasītājiem. Jūs savā rakstnieces pūrā šoruden esat ielikusi vēl vienu grāmatu- šoreiz stāstu  par savu pilsētu. Skaidrīt, šī ir jūsu jau 20. grāmata. Ko Jums pašai nozīmēja  rakstīt grāmatu par savu dzimto vietu?

Atklāti sakot, tas nepavisam nebija viegli. Lai arī pazīstams un sirdij tuvs materiāls, bet bija jāaptver tik daudz visdažādākā veida  informācijas! Ieskats vēsturiskajos notikumos, no iepriekšējām paaudzēm saņemtā mantojuma saglabāšanā, šodienas dzīves ritmos, un, protams, iepazīstināšana ar mūsu izcilākajiem ļaudīm.  Bet tikai uzreiz vēlos  uzsvērt arī to, ka  šajā grāmatā nav jāmeklē enciklopēdiska rakstura informācija.  Tā  patiešām ir manu sajūtu, manas  izpratnes  un mana skatījuma grāmata par to, kā veidojusies un kāda pašlaik ir mūsu pilsēta.

Grāmatas tapšanas procesā tikāties ar ļoti daudziem cilvēkiem.

Scenārijā biju iecerējusi, ka, ejot cauri pilsētai, saviem iedomātajiem līdzgājējiem ne tikai pati stāstīšu un rādīšu, bet tajās vietās, kur iegriezīšos, to darīs arī citi. Skolās, kultūras iestādēs, baznīcās, uzņēmumos par savu pilsētu izteiksies arī visdažādāko profesiju pārstāvji: pedagogi,  mācītāji, bibliotēku darbinieki, uzņēmumu vadītāji, pašvaldības deputāti.

 Varu teikt, ka katrā vietā,  kur vien uzrunāju cilvēkus, visi bija ārkārtīgi pretimnākoši un  atvērti sadarbībai. Patiešām, neviens man neatteica sarunu. Grāmatā publicētajās vairāk nekā trīsdesmit intervijās, var uzzināt arī par citu jēkabpiliešu attieksmi vai redzējumu, raksturojot savu pilsētu. Ne vienreiz vien nācās uzklausīt arī kritiskas piebildes no intervējamajiem, piemēram, par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Ne viss ir tik ideāli, kā gribētos. Tomēr šī pilsēta ar visiem tās plusiem vai mīnusiem ir mūsējā. To apliecināja ikviens runātājs. Tātad gala rezultātā sanāca tā, ka manu stāstījumu ar savām sajūtām papildināja daudzi jēkabpilieši, it kā kļūdami par šī darba līdzautoriem.

Par pilsētu Jūs zināt tik daudz un ir pazīstami tik daudzi cilvēki!  Vai, rakstot šo grāmatu, jums pašai bija vēl kāds nezināms  atklājums ? Vai bija kaut kas tāds, kas jūs pārsteidza?

Dzīvoju Daugavas labajā krastā tieši pretim Svētā Gara klostera dievnamu kompleksam. Tik daudz par to esmu lasījusi, to fotografējusi, ik dienas klausos melodiskajās zvanu skaņās. Likās, viss tik labi iepazīts. Bet izrādījās, ka ne. Tikai viesojoties klostera sienās un tiekoties ar mūsdienīgi izglītoto, ļoti pretimnākošo igumenu jeb klostera priekšnieku Makāriju Kirilovu, apjēdzu cik gaužam maz mēs, apkārtējie, zinām par šo it kā no ārpasaules noslēgto dzīvi.

Klosterī  dzīvojošie mūki ir tādi paši jēkabpilieši kā visi pārējie, kas seko un dzīvo līdzi notikumiem mūsu pilsētā. Mani pārsteidza tā sirsnība un labestība, ar kādu tiku sagaidīta aiz divi simti gadus vecās klostera sienas. Varbūt ikdienas steigā par maz mēs pievēršam uzmanību šīs sakrālās vietas iemītniekiem un necenšamies izmantot  viņu dāsni sniegto viesmīlību?

Kas bija tas grūtākais, rakstot grāmatu?

Vēsturisko faktu pārbaude. Gribu pateikties visiem, kuri iesaistījās to izzināšanā, bet īpaši lielu paldies vēlos izteikt Ilutai Bērziņai, Jēkabpils Vēstures muzeja krājumu glabātājai. Viņa bija tas cilvēks, kurai zvanīju ļoti bieži, un Iluta ātri  sameklēja vai arī pārbaudīja visus tos skaitļus vai faktus, kuri man bija nepieciešami grāmatai.

Šis gads arī jūsu personīgajā dzīvē ir jubilejas gads. Tā ka savā ziņā tā arī jums bija iespēja domās un emocijās izstaigāt savas dzīves atmiņu takas no bērnības līdz pat šim brīdim.

 Tā arī bija.  Sākumā šaubījos, vai vajag stāstījumā iestarpināt  ļoti personiskas atmiņas, kas saistās ar vienu vai otru vietu, notikumu, vai dzīvē sastapto cilvēku rīcību.  Bet tad es izlēmu, ka tomēr to darīšu, jo tas taču ir mans stāsts. Ar piedzīvoto un  pārdzīvoto. Uzrakstot dažas atmiņu epizodes, man radās iespēja pastāstīt par padomju laikā piedzīvoto. Kaut nedaudz pieskarties tam absurdumam, kas bija tik raksturīgs pagātnē aizgājušajām laikmetam.

Vai tas bija vajadzīgs? Vai lasītājs to pieņems? Vēl nezinu, lai gan jāteic, ka tie, kuri jau lasījuši manuskriptu, to akceptē. Tieši šis personiskais vēstījums ienesot savdabību, reāli izdzīvotais bagātina saturu un to atšķir no „ sausa” bez emociju stāstījuma.

Tātad darba tapšanas procesā pieskārāties arī tādiem notikumiem, kurus atceraties  nelabprāt?

  Es nevarēju nerakstīt par Krustpils cukurfabriku un par ķieģeļfabriku, kuru vairs nav pilsētas kartē. Savā laikā šiem uzņēmumiem bija ļoti svarīga nozīme toreiz vēl abu pilsētu dzīvē.

Izstāstot, piemēram, cukurfabrikas vēsturi, man gribējās atcerēties to skolas vasaras brīvlaiku, kad pēc astotās klases divus mēnešus aizvietoju apkopēju cukura noliktavā. Berzu grīdas, lāpīju cauros maisus un saņēmu atļauju no klona uzlasīt nobirušās cukura drumslas. Tās drīkstēju sasūkāt turpat uz vietas, bet bieži vien  es šos dažus gramus mēslainē neaizslaucītā salduma „aizmirsu” jaciņas kabatā, lai aiznestu mājās mazajam brāļukam. Pat bail tagad atcerēties ar kādām šausmām gāju cauri vārtu kontrolei. Tajā pašā laikā nakts maiņās nācās redzēt kā lielie onkuļi pilnus cukura maisus no noliktavas nogādāja līdz sētai, kur tos pārtvēra citi onkuļi. Tas bija tik raksturīgi padomju laika ikdienai.

Vēl joprojām bez asarām nespēju atcerēties to savas bērnības dzīves posmu, kad pusgadu nācās pavadīt ķieģeļfabrikas kopmītnē. Aiz loga piestiprinātais skaļrunis  no rīta jau pulksten sešos visus cēla augšā ar dārdinoši skaļo Padomju Savienības himnu, protams, krievu valodā. Vakaros blakus esošās telpas piepildīja ne tas labākais strādājošo kontingents, kas saradies laimīgākas dzīves meklējumos. Dzeršana, skaļas lamas, kautiņi…  Pusnaktī visi jandāliņi noslēdzās uz patriotisma nots, atkal  klausoties himnas vārdos, kuros slavināta tautu draudzība.

Tā bija barga skola, kas bija jāapgūst vienpadsmit gadu vecumā. No pašreizējās dzīves pieredzes raugoties, nenormāli smaga.  Bet varbūt arī vajadzīga.

Tagad, kad radošais darba  process ir noslēdzies, kā to vērtējat kopumā?

Ak, ja šis nepilnais gads būtu bijis aizpildīts tikai ar radošo darbu! Bet man ir kopjama māja un dārzs, man ir veseli trīs mājdzīvnieciņi un visam pāri vēl stāv manas ikdienas rūpes par smagu slimnieku…

Tā ka darbam, kas bija saistīts ar materiālu sagatavošanu,  daudzās tikšanās, foto materiāla  sameklēšana, ne vienmēr tika dota prioritāte. Taču, ja esmu kaut ko uzņēmusies, atpakaļceļa vairs nav. Tuvojoties pavasarim, kad pasauli un arī Latviju pāršalca ar covid-19 saistītie notikumi, un tika noteikti tik daudzi komunicēšanās aizliegumi, likās gan, ka grāmatas nebūs. Tomēr manuskriptu pabeidzu ieplānotajā laikā, arī vairums attēli bija savākti. Ja kaut kā trūka, piefotografēju pati vai lūdzu to izdarīt fotogrāfiem. Jānis Lācis jau daudzus gadus visu pilsētā notiekošo dokumentē fotoattēlos, tādēļ vairums attēliem autors ir tieši viņš. Nesavtīgi piepalīdzēja Spodra un Voldis Purviņi, kā arī skolotāja, kas ir aizrautīga dabas skatu medniece, Gaļina Leite. Un kur nu vēl Kaspars Siliņš ar savu mazo draugu dronu! Viņiem ir jāpateicas par to, ka grāmatās ir daudz skatu no putna lidojuma.

Tomēr visgrūtākie izrādījās pēdējie trīs mēneši pie grāmatas vizuālās izveides, jo bija daudz un dažādu tehnisku nianšu. Es turpināju līdzi darboties grāmatas noformēšanā un  maketēšanā. Līdz pat brīdim, kad to varēja iesniegt drukāšanai.

Skaidrīt, kādas jums ir tagad sajūtas, kad grāmata jau ir ceļā pie lasītājiem? Vai ir gandarījums?

Pēc tam, kad grāmata tika palaista uz tipogrāfiju, jutos kā nedaudz no laivas izmesta. Apsēžos pie datora, domāju, ko šodien darīt un apjēdzu, ka nekas  vairs nav jādara (smejas).  Kaut kāda jocīga sajūta.

Vai ir gandarījums? Godīgi sakot, nav. Man tagad ir nedrošības sajūta. Kāda būs reakcija,  kā lasītāji to pieņems un vai sapratīs.

Bet jūs ar visām savām iepriekš uzrakstītajām grāmatām esat bijusi ļoti atzīta un iemīļota no lasītāju puses…

Tas gan,  bet šī grāmata ir citādāka. Pavisam viegli ir rakstīt literārus darbus ar izdomātiem varoņiem, daudz grūtāk ir šķetināt dzimtas stāstus, bet šeit bija jāveido mozaīka par veselu pilsētu. Pie tam par apvienotu pilsētu.

Pati esmu dzimusi Daugavas kreisajā (Jēkabpils) krastā, lielākā mūža daļa nodzīvota  Krustpils pusē. Man nav saprotama daudzu iedzimto krustpiliešu neiecietība. Sak, kā tad tā! Visur stendi, plīvo vimpeļi, ka Jēkabpils svin 350. gadadienu.  Krustpils taču vēsturiski daudz senāka. Bet neiet jau runa par vienas vai otras apdzīvotas vietas senatnīgumu. Arī kādreizējai strūdzinieku apmetnei, sauktai par Slobodu, gadu skaits sniedzas daudzos simtos.

Gribu vēlreiz uzsvērt: šogad svinam to, ka tieši pirms 350 gadiem šī apdzīvotā vieta upes kreisajā krastā ieguva pilsētas statusu un hercoga Jēkaba vārdu.

Diemžēl Krustpils kā pilsēta pastāvējusi pavisam neilgi tikai 42 gadus (1920. – 1962.). Bet ne jau tādēļ Krustpils  vēsturiskā nozīmība tikusi noniecināta. To nemaz nevar izdarīt! Krustpils pils vārds ir ierakstīts pasaules katalogos, Krustpils kultūras namā darbojās simtiem pašdarbnieku, kuri arī nes šo vārdu pasaulē,  Krustpils saliņā notiek daudzi vieskoncerti. Vēl ir Krustpils stacija, Krustpils vēsturiskais centrs. Kur nu vēl vairāk apliecinājuma, kur vēl lielāka skanējuma.

Mums tagad grūti ir spriest vai 1962. gadā pieņemtais lēmums apvienot abas pilsētas nav bijis aplams. Bet tā tas ir noticis, un nu abas pilsētas kopējā asinsrite ir cieši savijusi vienā.

Vai ir vieta pilsētā, kas jums dod spēku un enerģiju?

Tā ir vieta, kurā dzīvoju. Tas ir manas mājas balkons, no kura vēroju Daugavas plūdumu

Kādu vēstījumu vēlaties nodot grāmatas lasītājiem?

Lai cilvēki vērīgāk ieskatās savā apkārtnē, tur,  kur viņi dzīvo.  Arī savos līdzcilvēkos. Ar lielāku labestību, ar lielāku sapratni. Mēs ļoti bieži esam kritiski, neiecietīgi,  bet es domāju, ka tas mūsu dzīvi padarītu gaišāku un mūs pašus labākus, ja mēs spētu redzīgāk palūkoties uz to, kas ir mums apkārt. Es vēlētos, lai šī  grāmatā tiktu uzņemta kā vienkāršs sirsnīgs stāsts par to, ko  esmu saskatījusi, izejot vairākus lokus gar abiem Daugavas krastiem.

Paldies jums par sarunu un iedvesmas pilno grāmatu!

Ar Annu Skaidrīti Gailīti sarunājās Aiga Sleže

P.S. Par grāmatas iegādes iespējām informācija tuvākajā laikā tiks sniegta atsevišķi pašvaldības mājas lapā www.jekabpils.lv, kā arī plašsaziņas līdzekļos.

Atstājiet komentāru