2024.gada 25. jūnijs

Maiga, Milija

Kristīgā pasaule svin Vasarsvētkus

Kristīgā pasaule svin Vasarsvētkus

Šodien, 28.maijā, Kristīgā baznīca svin Vasarsvētkus, kam ir liela nozīme kristīgajā pasaulē. Tie tiek uzskatīti par trešajiem nozīmīgākajiem svētkiem pēc Kristus Augšāmcelšanās un Ziemassvētkiem.

Vasarsvētkiem nav konkrēta datuma, kad tie ir jāsvin, jo datums mainās. Katru gadu Vasarsvētki tiek atzīmēti piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām. Piecdesmitajā dienā pēc Lieldienām Jūdi pulcējās Jeruzalemē, lai pieminētu notikumus Sinaja tuksnesī, kad Dieva Gars nolaidās pār Mariju un apustuļiem, piepildot viņus ar savu dievišķo spēku.

Vasarsvētkos tradicionāli māja tiek posta ar meijām, liekot tās mājas stūros, vāzēs uz galdiem un spraužot tās pie sienām.

«Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars.» Apd 2:1, 3–4a

«Ne ar spēku un ne ar varu, bet ar Manu Garu! – saka Pulku Kungs.» Zah 4:6b

«Dzīvot Svētā Gara vadībā, Tēva un Dēla sadraudzībā — tāds ir kristieša aicinājums un sūtība šinī pasaulē. Svētais Gars, Tēva un Dēla mīlestība, arī mūs ieved mīlestības attiecībās. Viņš ir svētdarītājs un Jēzus mācības skolotājs. Viņš dāvā dzīvību, apvieno un stiprina,» tā raksta katolis.lv

Vasarsvētkos saplūst kopā pagāniskās un kristīgās tradīcijas. Māja un sēta šajos svētkos tiek rotāta ar bērzu meijām, bet Kristīgajā baznīcā svin Svētā Gara nosūtīšanas svētkus jeb Kristīgās baznīcas dzimšanas dienu. Latviešu folklorā atrodama informācija, ka šajos svētkos īpaša nozīme ir veselības un labklājības veicināšanai.

Vasarsvētki ir apdziedāti ne tikai folklorā, bet arī latviešu literatūrā, īpaši latviešu literatūras klasiķu darbos, piemēram, Annas Brigaderes bērnības atmiņas grāmatā «Anneles stāsti», kur atrodams krāšņs un dzīvīgs Vasarsvētku ainas tēlojums:

«Visi celiņi ir noslaucīti, visās mājās ir pušķotas palodzes un durvis, visi griesti nosprausti pīlādžiem, vilkābelēm, ceriņiem. Meijas noslēpumaini šalkoja, ja neviļus tām kāds pieskārās, sapņos izstiepdams roku. Bet ļaudis jau mierīgi guļ savos baltajos linkreklos, viņi nezin ko meijas runā ar pīlādžiem, ceriņiem un irbenājiem, kā piepludina gaisu saldām smaržām. Kā viņi var tik mierīgi gulēt? Kā viņi nekāro dzirdēt, kas tanīs smaržās, kas tanīs ziedos un ko viņi stāsta?Vasarsvētku nakts! Lauki rasas pilni, meži un dārzi – ziedu un lapu. Visi pumpuri žigli, žigli iet briedumā, lai var uzziedēt ar rīta sauli.»

Ticējumos, kas vēsta par Vasarsvētkiem ir informācija par to, ka drīkst sākt sēdēt uz zemes, kas jādara, lai seja būtu tīra. Piemēram, daži ticējumi.

Peldēties un sēdēt uz kailas zemes senāk drīkstēja tikai pēc Vasarsvētkiem.
Vasarsvētku rītā agri no rīta jāiet uz upi mazgāties, kas tek pret rītiem, lai seja būtu tīra un nekad neaizgulētos.
Vasarsvētku meijas pēc tam izmanto siena šķūnī, paliekot tās zem siena, lai tas nepelē.
Trīs ceturtdienas priekš Vasarsvētkiem nevajaga nekādu lauku darbu strādāt, citādi krusa nosit labību.

Svētā Gara un Vasarsvētku simbols ir balts balodis, kas nolaižas pār cilvēkiem no debesīm. Baltā baloža spārnu pieskāriens ir kā zīme katra cilvēka dzīvē, ka nav cita spēka, uz ko paļauties, kā tikai Dieva gars. Svētā Gara krāsa ir sarkana – asiņu krāsa, kas norāda uz kristīgo mocekļu asinīm. Baznīcu priesteri Vasarsvētku laikā valkā sarkanas drēbes, tādējādi simbolizējot uguns mēles, kas mācekļiem un Marijai nolaidās no Svētā Gara. Ir novērojams, ka arī draudzes locekļi šajā svētku laikā visbiežāk ir tērpušies sarkanā apģērbā, kā arī altāris tiek rotāts ar sarkaniem audumiem.

Kristīgā baznīca uzskata, ka Vasarsvētki paver dzīvi mīlestības pārpilnībā, kas cilvēkiem tiek dota kā svētība caur Svētā Gara nonākšanu.

Kā jau visos dievkalpojumos, arī Vasarsvētku dievkalpojumā baznīca ir atvērta ikvienam, neskatoties uz to, vai cilvēks ir vai nav draudzes loceklis.

Šajos svētkos mājas, baznīcas mēdz rotāt ar bērzu meijām, tālab der atgādināt, ka valsts mežos bez maksas personīgai lietošanai (pašpatēriņam) drīkst iegūt līdz piecām bērzu meijām, ne garākām par 3 metriem. Bērza meija jānocērt līdz ar zemi.

Kā informē uzņēmums “Latvijas Valsts meži”, bērzu meijas atļauts cirst: meža ceļu malās, stigās, grāvju malās, zem elektrolīnijām, pieaugušā mežā zem lielajiem kokiem, ja tās nepārsniedz 3 metru augstumu.

Aizliegts cirst bērzu meijas jaunaudzēs, izņemot priežu jaunaudzes, kurās drīkst cirst bērzus, kas nomāc jaunaudzē augošās priedes. Liegts cirst arī bērzus, kas garāki par trim metriem, kā arī bērzus, kuru celma diametrs 10 centimetru augstumā virs sakņu kakla pārsniedz 12 centimetrus.

Atstājiet komentāru