Cilvēks, kuram vienmēr rezervē ir ideja, ko darīt, lai dzīvotu vēl labāk

„Mani vecāki ir karēļi. Saņemot pirmo pasi, dokumentā tika ierakstīta tautība – krievs. Taču vēlāk, mainot dokumentu, man norādīja: „Kāds Tu krievs, ja vecāki karēļi?” Tā man pasē tika ierakstīta mana tautība,” teic Vitālijs Orlovs. 

Viņš stāsta, ka tēvs bijis tiltu būvētājs un tāpēc nācies daudz ceļot pa bijušās Padomju Savienības teritoriju. Tā vecāki nokļuvuši Jēkabpilī. Vitālijs Orlovs ir Latvijas pilsonis, brīvi runā latviešu valodā. Jautāts, kurai no tautām jūtas piederīgs, atbild: „Es jūtos kā krieviski runājošs karēlis, kas dzīvo Latvijā. Jūtos tās pilsonis. Pirmo reizi Latviju kā savas mājas sajutu, dienot armijā Diksonā. Skatījāmies fi lmu „Ilgais ceļš kāpās”, tur ir epizodes, kas fi lmētas Jēkabpilī, Krustpils pilī un atsevišķās vietās pilsētā. Ieraudzīju savu Jēkabpili, un sirds apmeta kūleni – tās ir manas mājas.” 

Vitālijs Orlovs pēc Jēkabpils 4.vidusskolas absolvēšanas izglītību turpināja Latvijas Medicīnas akadēmijā.
Tēvs gan gribējis, lai dēls kļūtu par tiltu būvētāju tāpat kā viņš, taču tehniskas lietas un būvdarbi nav saistījuši Vitālija Orlova uzmanību un intereses. Viņam svarīgāka bijusi cita joma.

„Kārtoju eksāmenus, lai studētu sporta medicīnu, kļūtu par sporta ārstu. Eksāmenā dabūju trijnieku, un man netika dota šāda iespēja, taču piedāvāja studēt medicīnu Rīgā, Medicīnas Akadēmijā. Tur apguvu ārstniecību un neiroloģiju,” saka Vitālijs Orlovs.

Viņš atceras, ka barikāžu laikā, 1991.gadā medicīnas studenti, vīrieši tika aicināti doties uz barikādēm, lai palīdzētu gadījumā, ja uzbrūk omonieši. Bijis jādodas uz Zaķusalu, uz televīzijas torni.

„No visiem studentiem uz barikādēm aizgāja tikai divi – Roberts Vasiļjevs un es, pārējie neieradās. Tagad nereti nākas redzēt televīzijas ekrānos gozējamies bijušos studiju biedrus, nu jau kā atzītus speciālistus, kas gudri runā par veselības lietām un politiku. Tā ir viņu izvēle. Taču es zinu, kas gāja un kas negāja uz barikādēm,” atceras Vitālijs Orlovs.

Viņam piemīt rets talants – spēja rast pelnošas idejas, bet diemžēl nepiemīt aprēķinātāja daba, tāpēc divas reizes dzīvē citi ir nozaguši viņa idejas un veiksmīgi aizsāktos projektus.

„Es ne uz vienu neturu ļaunu prātu. Biju pārāk uzticīgs un iedomāties nevarēju, ka cilvēki, ko ilgstoši pazīstu var manas idejas un manu darbu uzdot par savējo,” ar smaidu teic Vitālijs Orlovs.

Viņš stāsta, ka 1993.gadā pieņēmis lēmumu aiziet no praktizējošās medicīnas, jo nav spējis palikt šajā darbā vairāku iemeslu dēļ.

„Pirmkārt, valstī bija krīze un mediķiem nācās ārstēt cilvēkus gandrīz bez medikamentiem un līdz ar to nebija iespējams pilnvērtīgi palīdzēt pacientiem. Es noliecu galvu to kolēģu priekšā, kas šādā situācijā spēja palikt un strādāt. Es nespēju. Otrkārt, pasaulē nāca mana meita un man bija jāatrod iespēja labi pelnīt, lai nodrošinātu ģimeni. Mediķiem tolaik algas bija niecīgas,” saka Vitālijs Orlovs.

Viņš stāsta, ka bijis pirmais Latvijā, kas mūsu valstī aizsācis veselības apdrošināšanu un cerējis, ka tā dos labumu gan cilvēkiem,
gan ļaus būt turīgam viņam. Taču dzīvē viss izvērties citādi. Biznesa partneri, ātri vien aptvēruši, cik ienesīga ir veselības apdrošināšana, izstūmuši viņu no darījuma. Nākamais mēģinājums bijis izveidot aptieku un doktorātu tīklu, arī šoreiz viņa
uzticība partneriem nav atmaksājusies.