2024.gada 14. aprīlis

Gudrīte, Strauja

Jēkabpils Mākslas skola svin 30 gadu jubileju. Saruna ar Ziedoni Bārbalu

Jēkabpils Mākslas skola svin 30 gadu jubileju. Saruna ar Ziedoni Bārbalu

Jēkabpils Mākslas skola, kas mājo bijušajās Kena muižas telpās Jēkabpilī, Dambja ielā  19, šomēnes svin 30 gadu jubileju. Skolas pedagoģe un reizē arī mācību iestādes bibliotekāre Ruta Štelmahere, runājot par šo nozīmīgo notikumu, atzīmē, ka katrai no daudzajām Latvijas mākslas skolām ir savs neatkārtojams raksturs, to veido atrašanās vieta, vēsture, iedzīvotāji, kultūra, pilsētas ainava un saimnieki, mākslas skolas direktors, pedagogi un skolas darbinieki. Kāda ir skola, ko Jēkabpils, Zasas, Aknīstes un Atašienes audzēkņi sauc par savējo? To atklāj gan mācību rezultāti, konkursu uzvarētāji, gan to audzēkņu skaits, kas turpina izglītoties mākslā. Bet visam pāri ir savstarpējās attiecības, radoša vide, draugi, kuriem izkratīt sirdi un kopā izaugt mākslas pasaku namiņā.

Jēkabpils mākslas skolas direktors Ziedonis Bārbals ir piedalījies skolas izveidošanā un vadījis to visus šos 30 gadus. Kādi tie bijuši Mākslas skolas attīstībā un izaugsmē, par to sarunā ar “Ceturtdiena” stāsta Ziedonis Bārbals.

- Kā viss sākās?

ZB.:
Ideja radās vēl pirms skolas dibināšanas. 1992.gadā gāju cauri Kena parkam un ieraudzīju šo ēku, bijušo Kena muižu pie parka un man ienāca prātā, ka šeit būtu laba vieta mākslas skolai. Es tā arī teicu sievai – te šajā skaistajā Kena muižā būtu ļoti labi atrasties mākslas skolai. Toreiz es vēl nedomāju, ka tāda skola būs. Tas bija tikai sapnis, ideja. Toreiz, strādājot bērnu un jauniešu centrā, kas vēl bija Pionieru nams jeb kā mēs visi saucām “namiņā”, mēs audzēkņus gatavojām iestājeksāmeniem Dizaina un mākslas vidusskolā Rīgā. Tie 14 audzēkņi, kas gāja šajos mūsu vadītajos kursos, visi iestājās. Tas bija jau 1993.gads un tā kā pirmais rezultāts bija pozitīvs,  interešu nama direktore Velta Ārgule izteica dom u, ka “namiņā” varētu veidot mākslas skolas klasītes. Tā viss sākās. Sanācām kopā pirmie skolotāji, kas faktiski jau strādāja “namiņā” – Ruta Štelmahere, Ināra Lāce, mums pievienojās Maija Ligere un mēs veidojām pirmo klasīti. Pirmajā gadā mums iestājās 13 audzēkņi. Pagāja daži gadi, attīstījāmies un mums telpas ierādīja bijušās elektropiederumu rūpnīcas administratīvajā ēkā ceturtajā stāvā Brīvības ielā 45. Tur mēs ļoti salām , ziemā telpas neiesila vairāk par  11 grādiem. Lai bērni nesaltu, Jēkabpils rajona padomes vadība piedāvāja mums pašreizējās skolas telpas jeb pusi no Kena muižas. Tā mēs te nokļuvām. Piepildījās mans sapnis, ka šīs telpas būtu piemērotas mākslas skolai. Esmu pateicīgs, ka tā viss noticies, ka mākslas skola ir ļoti skaistā un labā vietā. To, ka varam izveidot un ar programmu “pavilkt” mākslas skolu, ne tikai dažas klases, es sapratu, kad mūsu pirmie, iestājeksāmeniem gatavotie 14 audzēkņi iestājās Dizaina un mākslas vidusskolā. Arī patlaban mēs strādājam šim mērķim, sagatavojam audzēkņus tālākām studijām mākslas virzienos. Mums tagad ir sešgadīgā programma, agrāk bija piecgadīgā. Tas mērķis sagatavot audzēkni, lai viņš brīvi var iestāties kādā no mākslas novirziena skolām. Ja audzēknim nav tādu plānu, tad viņam paliek iegūtās prasmes. 

-     Kā skola augusi un mainījusies 30 gados?

ZB.:
Pirmajā mācību gadā izveidojām savu mākslas skolas logotipu – saulīti ar zīmuļu stariem. Pirmais izlaidums notika šeit Alfrēda Kena muižā 1998.gadā un diplomus saņēma un skolu absolvēja pirmie 13 audzēkņi, kas mācības uzsāka 1993.gadā. Pirmā izlaiduma gadā - 1998.gadā mums jau bija daudzas klases skolā. Mums ir bijušas septiņas filiāles,  šobrīd palikušas trīs, viena no tām, kas bija ceturtā Viesītē apvienojās ar mūzikas skolu. Pašreiz darbojas skolas filiāles -  Atašienē, Zasā un Aknīstē. Ļoti intensīvi attīstās filiāles, Zasā un Aknīstē katrā ir četras klases. Jāteic, ka pēdējos gados ir daudz daudzbērnu ģimenes, kas izmanto pašvaldības dotās atlaides mācību maksai un sūta bērnus uz Mākslas skolu, līdz ar to skolēnu skaits audzis. Šobrīd skolā mācās 146 audzēkņi un strādā 20 pedagogi. Skolā pašreiz ir 23 klases. Esam arī atzinīgi novērtēti. Skolā bija kvalitātes dienesta pārbaude, pozitīvi novērtēja mūsu programmu, atzīmēja, ka protam to uzlabot. Mēs cenšamies. Skolā darbu sākusi metodiķe un arī mācību pārzine Mētra Daume. Nav viegli, darbs ar dokumentāciju ir pietiekami apjomīgs, taču mēs ar visu tiekam galā.  Audzēkņu interese par skolu ir liela un tas ir pateicoties skolotāju prasmēm ieinteresēt bērnus un tas, ka viņiem šeit patīk, viņi grib nākt un mācīties. Šobrīd jau informācija par skolu aiziet no audzēkņa pie audzēkņa, draugs pasauc līdzi draugu, par skolu zina vecāki un mums jau sen sen vairs nevajag reklāmu, kas aicina nākt un mācīties Mākslas skolā, jo mūs zina, novērtē un nāk mācīties. Mūs atrod paši un mums notiek uzņemšana divas reizes gadā – jūnijā un augustā. 

-    Ko varat teikt par skolas sasniegumiem?

ZB.:
No skolas absolventiem, pašreiz tālākizglītības programmās jeb profesionālajās programmās ar dažādiem mākslas virzieniem veiksmīgi mācības turpina 240 skolas audzēkņi, kas izvēlējušies būt mākslinieki, dizaineri vai citu ar mākslas nozari saistītu jomu profesionāļi. Mūsu audzēkņi turpina izglītību arī ārvalstīs – Dānijā, Šveicē, Īrijā un citur. Tāpat arī atrod savā jomā darbu Eiropā. Piemēram, mūsu audzēkne no Salas Krista Puida strādā Īrijā, BMW centrā reklāmas jomā. 

-    Kādas ir skolas tradīcijas?

ZB.:
Tās norisinās visa gada griezumā. Rīkojam regulāri izstādes. Mums ir vairāki konkursi, kuros audzēkņi piedalās gan skolas līmenī, gan valsts līmenī. Audzēkņi skolā apgūst nopietnu programmu, tāpēc mēs necenšamies pēc diplomiem dažādos konkursos, lai gan ir audzēkņi, kas piedalās arī konkursos ārpus skolas programmas un gūst labus rezultātus. Šajā ziņā ļoti progresē Zasas un Aknīstes filiāles, kuru audzēkņi piedalās konkursos un pasākumos ārpus skolas programmas. Jāteic ar labiem rezultātiem.  Tāpat arī notiek skates, audzēkņi izstrādā skates darbus. Viena no stabilākajām tradīcijām – audzēkņu noslēguma darbu izstāde pilsētas svētkos. Pedagogi arī piedalās plenēros. 

-    Kāpēc kļuvāt par mākslinieku?

ZB.:
Man ir teikuši, ka es bērnībā zīmēju labi un ka man tas patika. Es atceros, ka man ļoti patika veidot ar plastilīnu. Es veidoju veselus vēsturiskus laikmetus, pilis ar visām pazemes ejām, dinozaurus, tankus un lidmašīnas un vēl daudz ko citu. Parasti es mēnesi kaut ko veidoju un tad notika kariņš, kurā viss gāja bojā, jo vairs nebija plastilīna, tas bija beidzies un jaunu vairs man nespēja pirkt. Pēc kariņa izmantoju plastilību vēlreiz un jau kaut ko citu veidoju no jauna. Tā bija mana bērnības mīļākā nodarbe.

-    Ko un kur Jums vislabāk patīk gleznot?

ZB.:
Vislabāk man patīk gleznot plenēros. Tas man ir tāds relaksācijas laiks, Sēlijas plenērs, kas notiek regulāri no šī gadsimta sākuma, Ķeipenes plenērs, kur es arī regulāri piedalos. Dažreiz mani uzaicina uz Krāslavas plenēru vai Baldones plenēru. Plenērs tā ir mākslinieka sanatorija. Ķeipenē ir uzbūvēta priekš māksliniekiem ēka, uz kuru varēs braukt jebkurā laikā, gleznot un arī izstādīt darbus. Tur piedalās Mākslinieku savienības biedri, es esmu aicināta persona, bet, biedros vēl neesmu iestājies, es esmu praktiķis, ja man tas ir derīgs kaut kur, tad es iešu un darīšu, bet tam vajadzīgs arī laiks. Laika ziņā man nereti nav laika pat apkopot savus darbus un apskatīties, kur nu vēl kaut kur darboties. 

Man ļoti patīk mākslas vēsture, esmu savācis daudz materiālu, ar tiem dalos ar skolotājiem. Pasaules mākslā materiāli man ir ar visiem konspektiem un attēliem, izņemot Latvijas mākslu, kas jāpapildina.  

Pamatā es gleznoju ainavas, savukārt portrets ir mans “maizītes” darbs. Kad sākās inflācija, 2009.gadā, kad Kultūras ministrija vispār mums neko nemaksāja, algu nebija, bet kaut kā dzīvot vajadzēja, mēs, ar maniem kolēģiem skolotājiem sākām braukt uz pilsētu svētkiem un gleznot, piemēram, apgleznot bērnu sejiņas, vaiu uzgleznot tatu, es gleznoju pastelī portretus. To visu darījām par nelielu atlīdzību, bet iztikai nopelnīt izdevās.
 
-    Jau pieminējāt izdzīvošanas skolu pēc 2008.gada krīzes. Ir bijušas arī citas krīzes, piemēram, pandēmija, kā strādāja un izdzīvoja Mākslas skola šajā laikā?

ZB.:
Ir bijušas divas situācijas, kad Mākslas skolu gandrīz likvidēja. Trešajā dienā pēc pandēmijas sākuma un paziņošanas par ierobežojumiem skolās, par darbu attālināti, bija zvans no kultūras ministrijas un teikts - jūs tagad nevarat ar bērniem kontaktēties, nodarbības nenotiek, mēs jums kultūras ministrijas dotāciju ņemam nost. Es atbildēju - paskatieties mūsu mājas lapā, mums visās klasēs visi uzdevumi ir uzrakstīti. Pēc kāda laika no ministrijas zvana un saka, jā tiešām viss ir izdarīts, turpiniet strādāt. Otrais gadījums arī bija pandēmijas laikā, apmēram mēnesi pēc tās sākuma, kad viens mūsu pašvaldības darbinieks, neteikšu kurš, atsūtīja īsziņu – vecākiem nauda par skolu nav jāmaksā, jo skola ar bērniem nestrādā, viss notiek tiešsaistē, līdz ar to vecāki nemaksās par skolu līdzdalības naudu. Jautāju, kā tā? Vecāki maksā un maksās, jo tā ir pedagogu alga, kuru Kultūras ministrija nepiešķir. Tā ir jānopelna. Es izveidoju grafiku, kā viens cilvēks noteiktā laikā var uzturēties noteiktā skolas telpā.  Visiem bija darbs nodrošināts saskaņā ar grafiku, bija uzrakstīts, ko kurš kad un kur dara, vecāki nāca mainīja darbus te lejas hallē. Noteiktā laikā atnāca, nolika mapītē darbus. Viss notika. Mākslas skolā nevienu darbinieku nesamazināja. Jā, pandēmijas laikā mums zuda apmēram viena klase audzēkņu skaita ziņā, pazaudējām ap desmit audzēkņu, kas vairs nenāca. Tas bija “šausmīgs” darbs un “vājprāts” skolotājiem, lai arī pandēmijas laikā noturētu skolu, piemaksas nekad neatsvērs to, ko skolotāji ieguldīja strādājot vakaros līdz vieniem naktī un brīvdienās. Bet, skolas kolektīvs to paveica, viss tika izdarīts un skola turpina darbu.

-    Kādi ir nākotnes plāni?

ZB.:
Ja pašvaldība mūs var nodrošināt ar jau iem labiem datoriem, datorprogrammām, tas jau ir ļoti labi un pietiekami. Mākslas skolām Kultūras ministrijas līmenī top jauna programma, ko īstenot sāksim no nākamā mācību gada. Jaunajā programmā s vairāk uzsvars būs uz dizainu, pagaidām gan nav zināms uz kāda virziena dizainu, skaidrs ir viens, ka dizains būs no praktiskā viedokļa. Strādājam pie jaunas programmas, plānojam, ko mēs tajā varētu atstāt, jo programmā atkal ir paredzēts samazinājums no nemateriālās kultūras puses. Tiek piedāvāts pielikt klāt vienu apmācību gadu, samazinot stundu skaitu jaunākajās klasēs, līdz ar to septiņu gadu laikā skola zaudē četras pedagoģiskās likmes. Tas ir briesmīgi, par to esmu cīnījies un skandalējis. Salasījāmies visas mākslas skolas, es biju iniciators un prasījām – uz kāda pamata tas viss notiek, konkrētu oficiālu atbildi es joprojām no ministrijas neesmu saņēmis. Oficiālus aprakstus man ir sūtījuši divas reizes, tajos es nesaredzu nekādu pamatojumu. Mākslas skolu direktoru padomei nav bijusi iespēja šos jauninājumus izvērtēt un tas ir negodīgi.  Jāteic, ka mākslas skolu direktori lielākā daļa ir mūziķi, tā kā daudzviet pašvaldībās mākslas skolas ir apvienotas ar mūzikas skolām un līdz ar to šai problēmai netiek pievērsta pienācīga uzmanība, jo mūzikas skolām programmas nesamazina. Tā ir negodīga cīņa, var teikt attiecībā 1:10. Direktoru sanāksmēs, kur mēs šo programmu pārrunājam, nebija balsošana, ka mēs balsotu par programmas samazināšanu. Jauno programmu plāno ieviest nākošajā gadā, pagarinot mācību procesu par vienu gadu. Arī aptaujas bērnu un vecāku vidū nav bijis, pierādījumu nav, faktu nav. Uzrakstīt uz papīra vienmēr var skaisti, bet faktu, kas pierāda kāpēc jāsamazina – nav. Jaunās programmas paredz Dizaina mācību nākamgad ieviest jau no 3., 4. klases. Domāsim, ko un kā darīt, atteiksimies no mazsvarīgākajām lietām, lai programmās saglabātu būtiskāko. Attīstīsimies un izmēģināsim kaut ko jaunu. Tas, kas šobrīd mākslas skolai būtu nepieciešams – ir jauna plaša izstāžu zāle, jo mums ir daudz darbu, ko parādīt, ar skolas izstāžu telpām ir kļuvis par šauru.

-    Paldies par sarunu!


FAKTI


Jēkabpils Mākslas skolā atklāta 30 gadu jubilejai veltīta izstāde «Pašportrets»

Izstādē skatāmi gan pedagogu, gan audzēkņu darbi. Skolas direktors Ziedonis Bārbals izstādes atklāšanā sacīja, ka jubilejas izstādes ideja pieder skolotājai un skolas metodiķei Mētrai Daumei. Atklājot izstādi Mētra Daume sacīja, ka skolas jubilejas izstādei audzēkņi sāka gatavoties pagājušā mācību gadā, dažādos mācību priekšmetos strādājot pie vienotas tēmas – pašportreta. Zīmēšanas, gleznošanas, kompozīcijas, veidošanas, tekstilmākslas un mākslas valodas pamatu priekšmetos bērni un jaunieši attēloja sevi – gan portretiskā tiešumā, gan, runājot simbolu un tēlu valodā. Izstādei pašportretus gatavoja arī pedagogi. Viņa uzsvēra, ka audzēkņu un pedagogu kopīgais veikums radījis sava veida pašas Mākslas skolas pašportretu, atspoguļojot prasmes, izdomu, savu redzējumu un zināšanas. 

Par izstādi stāsta arī skolas pedagogi

“Es vadu mākslas valodas pamatus. Kādu mākslas stilu mācījāmies, tādā veicām darbus. Piemēram, austrumu māksla, bērni darbus zīmēja austrumu mākslas stilā, veidoja sevi japāņu vai ķīniešu portretos. Trešajai klasei bija tēma senā Ēģipte, iejutāmies Kleopatras tēlā, kāda viņa varētu izskatīties, portretējot caur sevi, savu atspulgu un izskatu. Kompozīcijā risinājām jūras dzelmes kompozīcijas. Uztvērām sevi kā ūdens iemītniekus. Ar pirmo klasi gleznošanā mēģinājām meklēt un risināt krāsās, meklēt kādas krāsas ir mīļākās, kādas patīk. Tā veidojām darbiņus. Pagājušais gads mums bija galvenā tēma – pašportrets. Caur to risinājām visus uzdevumus gan mākslas valodas pamatos, gan gleznošanā, gan kompozīcijā,”stāsta pedagoģe Sigija Šķēle-Tomiņa. 

“Uzdevu tēmu – Es dabas karaļvalstī, pētījām dabas motīvus un zīmējām uz zīda, apgleznojām zīdu, darbi izstādi skolas izstāžu zāles logos. Gleznošanā bija tēma – Ja es būtu dzīvnieks, kāds dzīvnieks es būtu. Bērni gleznoja gan suni, gan kaķi, arī pandu un citus. Visi audzēkņu darbi apskatāmi izstādē,” saka Ruta Štelmahere.

Izstāde skatāma no 5. oktobra līdz 30. novembrim Jēkabpils Mākslas skolas telpās Dambja ielā 19, vēlāk tā tiks eksponēta Jēkabpils Tautas namā.

Saistībā ar jubileju atklās izstādi "Krāsas" un notiks salidojums

19. oktobrī Mākslas skolas audzēkņiem būs svētku diena, kurā visus aicinās ienirt krāsu pasaulē. No plkst. 14.00 – 18.00 Kena parka estrādē būs skatāma audzēkņu gleznošanas un kompozīcijas stundās tapušo darbu izstāde “Krāsas”.  Plkst. 15.00 sāksies pasākums, kurā katra klase ar nelieliem priekšnesumiem prezentēs savu iepriekš izlozēto krāsu, notiks rotaļas un bērni baudīs svētku cienastu. Pasākuma noslēguma daļā notiks krāsainā diskotēka.

Oktobra nogalē paredzēts Jēkabpils Mākslas skolas absolventu salidojums. Bijušie audzēkņi un pedagogi gaidīti 28. oktobrī plkst. 16.00 Jēkabpils Mākslas skolā. Par ierašanos jāpaziņo līdz 15.oktobrim, sazinoties ar savu audzinātāju vai skolotāju Rutu (t. 26499256). Notiks koncerts, kopīgas darbnīcas, atrakcijas, dalīšanās atmiņās, nesteidzīga tējas baudīšana un sarunas. Uz salidojumu vakarēšanai aicina ņemt līdzi groziņu.

Foto: Jēkabpils mākslas skola/Facebook

Komentāri (0-1/1)

  • Nata
    25.10.2023 19:48
    Prieks lasīt par savu mīļo Mākslas skolu. Ar siktumu sirdī atceros laiku šajās telpās, plenērus, pasākumus. Arī es iestājos Dizaina skolā (:

Atstājiet komentāru