2021.gada 20. aprīlis

Mirta, Ziedīte

Iepazīstinām ar Jēkabpils reģionālās slimnīcas rezidentiem (FOTO)

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” aktīvi turpina piesaistīt darbam jaunus speciālistus un rezidentus, šī darbības joma ir arī viena no slimnīcas valdes prioritātēm. 2020.gadā piesaistīti seši jauni rezidenti dažādās specialitātēs, tie ir topošie ārsti, kas jau strādā vai nākotnē strādās Jēkabpils slimnīcā un papildinās speciālistu loku, nodrošinot pēctecību un ļaujot papildināt veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas klāstu. Kopumā noslēgti līgumi ar 16 rezidentiem, lielākā daļa no tiem saņem arī Jēkabpils pilsētas pašvaldības stipendiju. 

Iepazīstinot ar topošajiem mediķiem, “Ceturtdiena” uz interviju aicināja trīs no viņiem – rezidenti ginekologu-dzemdību speciālisti Amandu Prušakeviču, topošo dermatoveneroloģi Lindu Ošāni un rezidentu-topošo ģimenes ārstu Gunti Balodi.

-    Kā izvēlējies savu specialitāti un kāds bija ceļš uz Jēkabpils reģionālo slimnīcu? 

Amanda: Jau no bērnības zināju, ka būšu mediķis, ejot bērnudārzā visiem teicu, ka būšu daktere, taču, kādas jomas mediķis to nezināju līdz ceturtajam studiju gadam. To, ka es izvēlēšos būt ginekologs-dzemdību speciālists ir negaidīti arī man. Taču šajā kursā bija aizraujoša, studentos ieinteresēta pasniedzēja, kas prata izcili pasniegt savu priekšmetu un pamodināja manī interesi par šo jomu, mani tā uzrunāja un es sapratu, ka tas ir tas ar ko vēlos nodarboties. Vēlme palīdzēt sievietēm tikt pie veseliem bērniņiem, kā arī viņiem ienākt šajā pasaulē ir šīs specialitātes bonuss.

Savukārt, kāpēc rezidentūrai izvēlējos Jēkabpils slimnīcu, ir mazliet traģisks stāsts ar labām beigām. Es netiku budžeta grupā un tajā brīdī mani uzrunāja pārstāvji no Jēkabpils reģionālās slimnīcas, piedāvājot stipendiju, rezidentūras apmaksu un aicinot pēc tam strādāt Jēkabpils slimnīcā. Atsaucos piedāvājumam, jo Jēkabpils ir tuvu manai dzimtajai pusei Ļaudonai, turklāt es gribu strādāt reģionā, ne galvaspilsētā. Jēkabpils man patīk, pilsēta ir sakopta, atstāj patīkamu iespaidu. Arī pirmā tikšanās ar slimnīcu bija sirsnīga, es jutos te gaidīta un vēlama.

Linda: Par to, kāpēc izvēlējos dermatoveneroloģiju, es varētu stāstīt un stāstīt! Iemesli ir līdzīgi tiem, kādēļ es vēlējos kļūt par ārstu – vēlme izprast lietas līdz sīkumiem, saprast, kādēļ parādības, simptomi un slimības izpaužas noteiktā veidā, vēlme apgūt zināšanas, kas ikdienā noder gan pašai, gan ģimenei, un kuru pielietojums nav ierobežots konkrētās darba telpās. Dermatoloģija ir ļoti plaša un sarežģīta, un nezinātājam tā var šķist kā “pumpu un pleķu rēbuss”, ko iespējams atšķetināt vienīgi ar zināšanām. 
Esmu augusi Jēkabpilī, pēc vidusskolas pārcēlos uz Rīgu, lai studētu. Ideja par atgriešanos eksistējusi vienmēr, bet galīgais lēmums nācis relatīvi nesen, jo sapratu, ka vēlos dzīvot tuvāk vecākiem, vecvecākiem, būt zaļākā un mazāk urbānā vidē nekā šobrīd.

Guntis: Atskatoties nesenajā pagātnē, kad pirms nepilniem astoņiem gadiem nācās izvēlēties savu dzīves ceļu, izvēlējos par labu medicīnas lauciņam, kaut arī nebiju līdz galam sapratis, kas es tieši vēlos būt. Lai arī ģimenē mani mudināja iet uz ārstiem, par cik mana mamma ir ģimenes ārsts, tēva māsa otorinolaringologs un krustmāte kardiologs, es tomēr uz to visu skatījos negribīgi, jo nebiju pārliecināts par sevi, baidījos par tik svarīga lēmuma pieņemšanu. Bija tā sajūta, kas droši vien ir visiem pirms svarīgiem brīžiem, kad tauriņi lido vēderā, bet tomēr ir jāsaņemas un jāsper tas solis, jo kā gan citādāk uzzināsi par to, kā tad būs patiesībā. Ļoti vērtīgi bija Ēnu dienās piedzīvotais Ogres Rajona slimnīcā pie Dr. Daiņa Širova, kad redzēju traumatologa ikdienu un sapratu, ka, iespējams, es arī tā vēlos strādāt. Saņēmos un iestājos Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas programmā, par ko nekad neesmu nožēlojis un priecājos, ka izdarīju šo izvēli.

Tad, kad jau biju ieskrējies un tuvu studiju beigām, sapratu, ka mani tieši vairāk interesē ģimenes medicīna, jo nebiju no tiem studentiem, kuri vēlētos specializēties tieši vienā specialitātē, un pie tam nekad neuzrunāja darbs tieši slimnīcā, bet gan vairāk darboties atsevišķi, kur es varu būt pats sev kā priekšnieks. Redzot, ka šī specialitāte ir ar lielu perspektīvu nākotnē, un, ka šobrīd jaunie ģimenes ārsti rāda piemēru, ka viņi ir un var būt tik pat zinoši speciālisti, kā jebkurš cits ārsts, izlēmu par labu ģimenes medicīnai.

Par to, kā nonācu Jēkabpilī, īstenībā ir liela nejaušība. Abi ar sievu nākam no medicīnas lauciņa (šobrīd viņa strādā Jēkabpils poliklīnikā par fizioterapeitu), un mēs bijām atvērti visiem piedāvājumiem, kas mūs sasniedza, bet galveno lēmumu bija jāpieņem tieši man, jo sieva bija gatava pielāgoties. Apsvērām domu par Ogri, jo tā ir mana dzimtā puse, bet, godīgi sakot, nesagaidīju nekādu atbalstu no pašvaldības, jo Ogrē ģimenes ārstu netrūkst un nav tāda nepieciešamība viņus šobrīd atbalstīt. Vērsos pie NVD Zemgales nodaļas vadītājas Daigas Vulfas, kura man ieminējās par Jēkabpils kritisko situāciju, kur vēl aizvien ļoti trūkst ģimenes ārstu. Tikos ar pašvaldību, kura nāca pretī ar dzīvesvietas risinājumu, stipendiju un prakses iespējām, ko paturēju prātā. Labprātīgi devos iepazīt pilsētu, pat vairākas reizes, lai saprastu, vai tiešām mūs abus ar sievu saista Jēkabpils. Beigu beigās pēc ilgām pārdomām sliecos par šejieni, jo sapratām, ka pilsēta ir ar gaišu nākotni, skaistu apkārtējo dabu Daugavas krastā, ar garšīgu un dažādu ēdienu klāstu, ar lētām dzīves izmaksām. Bet par galveno iemeslu uzskatīju Dr. Aijas Graudiņas vēlmi mani apmācīt savā paspārnē. Saņēmu no viņas nepieciešamo atbalstu un motivāciju tieši tad, kad tas bija nepieciešams un esmu ļoti priecīgs un pateicīgs par to viņai!

-    Kā vērtē Jēkabpils pilsētas pašvaldības atbalstu? 

Amanda: Ja nebūtu Jēkabpils pilsētas pašvaldības finansiāla atbalsta, klātos grūti. Tas, ko sniedz pašvaldība nav simbolisks žests, bet gan reāls atbalsts studiju laikā. 

Linda: Visbūtiskākais man, kā maksas rezidentam ir bijis piedāvājums segt studiju maksu. Budžeta vietas šajā specialitātē šogad nepastāv, un bez Jēkabpils slimnīcas atbalsta man nāktos ņemt studiju kredītu. Stipendija ir kā papildus palīgs iztikas nodrošināšanā, tās dēļ ir iespējams strādāt mazāku slodzi algotajā darbā.
Guntis: Pateicos pašvaldības atbalstam un iniciatīvai, manuprāt, bez tās es nemaz nebūtu nonācis tur, kur es esmu šobrīd un es varu būt tikai pateicīgs par to! Īpašs prieks ir par to, ka tika panākts risinājums par pabalstu mājokļa maksas kompensēšanai ārstniecības speciālistiem, kas īpaši atvieglo situāciju jebkuram jaunajam ārstam pārcelties uz dzīvi reģionos.

-    Cik ilgs rezidentūras studiju posms vēl priekšā? 

Amanda: Rezidentūrā esmu no oktobra un tas ir tikai sākums, patlaban prakse galvenokārt norit Rīgā un ar Jēkabpils slimnīcu sadarbība pagaidām nav liela. Turpinot studijas rezidentūrā, vēlāk vienošos par prakses posmiem, ko iziešu Jēkabpils slimnīcā. Tas varētu būt nākamgad.

Linda: Dermatoveneroloģijas rezidentūra ilgst trīs gadus, un tūliņ būs noslēdzies pirmais pusgads.

Guntis: Šobrīd atlicis nedaudz vairāk kā vesels gads prakses pie ambulatorajiem speciālistiem un tad pusotrs gads prakses ģimenes ārstes, Aijas Graudiņas uzraudzībā ar pacientiem tepat, Jēkabpilī.

-    Kāda ir rezidenta darba ikdiena pirmajā rezidentūras gadā un kā priekšstatu par profesiju mainījusi prakse?  

Amanda: Pagaidām rezidentūru izeju Rīgā. Sākums bija spraigs, uzņemšanas nodaļā ar daudz iespaidiem un jaunām zināšanām, jaunu pieredzi. Kad nonāc slimnīcā, reālā vidē, tikai tad apzinies un saproti, cik liela atbildība ir tam, ko dari.

Guntis: Esošās situācijas dēļ slimnīca nodrošina tikai speciālos apmācību ciklus, lai rezidentam būtu vislabākās iespējas apgūt konkrēta cikla apgūšanu pilnā slodzē, ir jādodas lielu daļu laika mācīties uz Rīgu, Jelgavu, bet kopsummā varu teikt to, ka šobrīd darba netrūkst. Ciklos ļoti nopietni raugos uz ārsta-pacienta komunikāciju. To šobrīd uzskatu kā vienu no galvenajiem faktoriem kvalitatīvā primārās veselības aprūpē, jo universitātē šāda prakse bija ļoti maz ar pacientiem. Tikko aizvadīju Infekciju slimību ciklu pie Dr. Ilgas Upenieces Jēkabpils slimnīcā, kur beidzot izbaudīju arī uz savas ādas COVID slimnieku aprūpi. Varu teikt tikai to, ka šādus skatus es nebiju redzējis pat studiju laikā. Ticu, ka vēl ilgu laiku pēc pandēmijas beigām ārstiem, īpaši ģimenes ārstiem, nāksies saskarties ar pacientiem, kas pārslimojuši šo slimību ar paliekošām komplikācijām.

-    Kā vērtē Jēkabpils reģionālo slimnīcu kā medicīnas iestādi?  

Amanda: Pirmais iespaids un pirmā tikšanās ar Jēkabpils slimnīcu bija ļoti pozitīvs. Slimnīca ir moderna, ar daudzām izremontētām labiekārtotām telpām, kabinetiem, jaunām iekārtām. Mani šeit laipni sagaidīja, stāstīja par slimnīcu un to izrādīja. Man ir iespēja jebkurā brīdī sazināties ar Jēkabpils slimnīcu un, ja nepieciešams, saņemt atbalstu un padomu.

Linda: Domāju, ka Jēkabpils slimnīcai ir paveicies ar vadību. Ir vērojama vēlme uz pārmaiņām, attīstību, tiekšanās uz labāko, un šķiet, ka ir arī laba komunikācija ar personālu. Tā piemēram, speciāliste dermatoloģijā Gundega Provais ar savu entuziasmu ir panākusi slimnīcā CO2 lāzera iegādi. Tas ir brīnišķīgi, kad ārstu lūgumiem ir dzirdīgas un atsaucīgas ausis, un tādējādi tiek uzlabota veselības iestādes sniegto pakalpojumu kvalitāte.

Guntis: Pirmais iespaids par slimnīcu man ir patīkams. Šobrīd redzu to kā slimnīcu ar augstu potenciālu nākotnē attīstīt sevi par nozīmīgu reģionālo punktu palīdzības sniegšanai. Redzu ziņās, ka jaunā slimnīcas valdes ļoti aktīvi nodarbojas ar slimnīcas imidža pacelšanu, aktīvi darbojas ar dažādiem projektiem, lai nākotnē pie mums gribētu doties vairāki speciālisti un tai pašā laikā sniegt kvalitatīvu aprūpi pacientiem. Novēlu tikai veselību un izturību visiem, kas darbojas slimnīcas vārdā un ceļ tās prestižu katru dienu.

-    Kā situācija ar Covid-19 valstī ietekmējusi rezidentūras norisi un kāda ir tava attieksme pret vakcinēšanos? 

Amanda: Covid-19 ietekmē ir samazinājusies pacientu plūsma un līdz ar to praktiskajās mācībās nav iespējams tik daudz redzēt, uzzināt, mācīties, praktizēties, kā tad, ja pacientu plūsma būtu lielāka. Savukārt, runājot par vakcinēšanos pret Covid-19, es to atbalstu. Esmu vakcinējusies un man pēc vakcīnas nebija nekādu blakus parādību. Uzskatu, ka vakcīna ir vienīgais saules stariņš, lai apturētu Covid-19 un atgrieztos pie ierastās ikdienas.

Linda: Profesionālajā jomā Covid-19 mani ir maz ietekmējis, jo darbojos ambulatorajā sektorā. Uz personisko dzīvi ietekme, protams, ir nomācoša, kā jau mums visiem. Man žēl, ka pasaules sabiedrībā šāda diskusija par vakcīnu drošību un lietderību vispār eksistē. Esmu vakcinēta, un iesaku lemt par labu vakcinācijai arī citiem. 

Guntis: Bez papildus piesardzības līdzekļu lietošanas, ikdiena būtiski nav mainījusies. Pacientu ambulatorie pakalpojumi tiek sniegti vēljoprojām, kas man šobrīd ir ļoti nozīmīgi apmācības procesam. Beidzot ikdiena ir palikusi interesantāka, jo pirms rezidentūras uzsākšanas, atrados pandēmijas frontes otrā pusē.

Esmu jau saņēmis vakcīnas abas devas. Sajūta ir uzreiz drošāka par sevi un par līdzcilvēkiem, kuriem vēl nav pienākusi viņu kārta vakcinēties, jo jūtos pārliecināts, ka es tādā veidā palīdzu apturēt vīrusa izplatību un to arī mudinu darīt citiem, kuri man jautā par vakcinēšanās nozīmīgumu. Uzskatu, ka no šobrīd pieejamajām vakcīnām, visas dod ieguvumu. Galvenais ir paātrināt to, lai dzīve atgrieztos atpakaļ tur, kur tā bija pirms pandēmijas un bez vakcīnas šobrīd es labāku veidu nezinu.

-    Pastāsti, ko dari brīvajā laikā, vai tev ir vaļasprieki? 

Amanda: Man ārpus mācībām, ārpus slimnīcas ir ļoti maz brīva laika. Brīžos, kad to varu atļauties, es labprāt dodos garās pastaigās, man patīk arī skriet un vingrot, kā arī lasīt grāmatas. Priekšroku dodu iedvesmojošai literatūrai, psiholoģiska rakstura grāmatām un, protams, arī medicīnas grāmatām.

Linda: Brīvajā laikā izbaudu došanos pie dabas, iešanu pārgājienos, laivošanu, patīk attīstīt savas kulinārās prasmes, un visvairāk man patīk ceļot. Īpaši saista ceļošana uz zemēm, kas krasi atšķiras no mūsējās, kur iespējams kultūršoks. Manuprāt, ceļošanai pastāv divi veidi -– viens, kas domāts atpūtai un izklaidēm, un otrs, kas lielāko ieguldījumu sniedz redzes loka paplašināšanā un personības izaugsmē, un man tīk šis otrais. Līdz šim interesantākais ceļojums ir bijis uz Ēģipti, kur biju mēnesi garā apmaiņas programmā, un guvu patiesu redzējumu par šo valsti un tās kultūru no vietējā iedzīvotāja skatu punkta. Nākotnes sapnis ir doties uz kādu no valstīm DA, Āzijā.

Guntis: Cenšos savu brīvo laiku pavadīt aktīvās noskaņās, cik nu ir iespējams. Pārsvarā daudz ko kopā daru ar savu sievu. Ļoti patīk atrasties brīvā dabā, vai nu tas būtu parastā pastaigā pa mežu vai pārgājienos ar teltīm, vai garos pārbraucienos ar riteņiem. Ziemā slēpojam ar distanču slēpēm vai dodamies uz kalniem. Esam lieli galda spēļu piekritēji. Agrāk nopietnu laiku veltīju florbolam, ar ko vēl aizvien nodarbojos, bet šobrīd mazāk, tik tā prieka pēc. Diemžēl Jēkabpilī paspēju aiziet tikai uz diviem treniņiem, pirms ierobežojumi stājās spēkā.
Ļoti patīk ceļot. Paveicās, ka ar sievu izlēmām pēc universitātes doties garā ceļojumā uz Āziju, kur 8 mēnešu laikā ar lielu daļu stopēšanas tikām no Krievijas līdz pat Indonēzijai, bet kad atgriezāmies atpakaļ Eiropā, daudz nesanāca to apceļot, jo Covid-19 dēļ robežas sāka slēgt ciet un nebija citu variantu kā atgriezties atpakaļ mājās. Šonedēļ – 15.martā – ir jau apritējis gads, kopš esam atpakaļ mājās.

-    Kāds ir Tavs nākotnes mērķis vai sapnis un vai savu nākotni saisti ar Jēkabpili? 

Amanda: Es pilnīgi noteikti savu nākotni saistu ar Jēkabpili un darbu Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Līdzīgi, kā vairumam cilvēku, arī manos nākotnes plānos ir izveidot ģimeni, varbūt, ja būs tāda iespēja, uzcelt savu māju Jēkabpilī. Vēlos šeit dzīvot un strādāt. Savukārt profesionālajā jomā vēlos būt laba ārste, iemantot pacientu cieņu un sapņoju savā darba mūžā izārstēt miljons pacientu.

Linda: Mans nākotnes mērķis ir kļūt par izcilu speciālistu savā jomā, tādu, pie kura citi šīs pašas jomas speciālisti var vērsties pēc palīdzības. Ticu, ka tas ir sasniedzams, galvenais ir nemitīgi attīstīties. Vēlos, lai mans ieguldījums un darbs uzlabo pakalpojumu pieejamību un cilvēki spēj vērsties pie speciālista uzreiz, kad tas ir nepieciešams. Ceru un ticu, ka mēs ar Dr. Provais lieliski sadarbosimies un kopā strādāsim pie dermatoloģijas nozares attīstības mūsu reģionā.

Guntis: Šobrīd esmu līgumsaistībās ar Jēkabpils pilsētas pašvaldību ar nosacījumu, ka pilsētā man būs jāstrādā trīs gadu pēc rezidentūras beigām, bet izskatās, ka šis laiks varētu būt pat ilgāks. Kā saka, nekas nav akmenī iekalts. Esmu gatavs šim izaicinājumam, izveidot pilnvērtīgu ģimenes ārsta praksi Jēkabpilī, uz kurieni iedzīvotāji dosies nevis tikai tāpēc, ka viņiem ir nepieciešams ģimenes ārsta nosūtījums pie speciālista, bet, ka viņiem būs arī vieta, kur viņi varēs justies droši par savu veselību un, ka tā netiks atstāta novārtā. Tikai jāatceras, ka ļoti daudz ir atkarīgs arī no mums pašiem, kā mēs attiecamies pret savu veselību, jo ne vienmēr ārsts varēs izglābt to, kurš nav par sevi rūpējies līdz brīdim, kad ir palicis termināli slikti. Tāpēc ir ģimenes ārsts, kurš palīdz ievirzīt cilvēku uz pareizā ceļa jau laikus un, sadarbojoties kopā, palīdzēs nodzīvot pilnvērtīgu mūžu.

-    Ko novēli vai iesaki jauniešiem, kuri sapņo par mediķa profesiju?

Amanda: Uz medicīnu nāciet tad, ja esat 100% pārliecināti, ka šīs darbs ir jūsu un jums nav bijušas domas par citu profesiju. Ceļš uz medicīnu nav viegls. Studijas ir grūtas, daudz jāmācās, daudz jāzina, arī praksē/rezidentūrā nav viegli, no mediķa tiek daudz gaidīts un prasīts. Taču, ja esi pārliecināts par sevi un droši zini, ka medicīna ir tas, ko vēlies, tad Tev viss izdosies! Lai arī ceļš ir grūts, tas ir to vērts.

Linda: Novēlu uzdrīkstēšanos! Ja ir degsme kļūt par ārstu, uz to arī jāiet, arī ja līdz tam neesi bijis ar augstākajām atzīmēm klasē. Ceļš noteikti nav no vieglākajiem vai īsākajiem, bet tas ir tā vērts.

Guntis: Ja neesi drošs par to, ko vēlies darīt, nebaidies pamēģināt. Kaut vai tā būtu ārsta profesija. Vislabākais skolas laikā ir Ēnu dienas, kas arī man savulaik palīdzēja saprast to, ka ārsta profesija ir ļoti daudzpusīga un interesanta un ka es vēlos kļūt par ārstu kādu dienu. Ja kaut kas iepatīkas, tad jāatceras, ka ne vienmēr tas ceļš uz to būs arī patīkams, bet par to nav jābaidās. Dažreiz ir jādara tas, kas nepatīk, lai tiktu pie tā, kas patīk! Ir tikai jāuzsāk!


-    Paldies par interviju!

Foto; No privāta arhīva
Titulattēlā no kreisās: AmanduaPrušakeviča, Linda Ošāne un Guntis Balodis.

Atstājiet komentāru