Jēkabpilī, Pils dīķī iemājojuši bebri, pašvaldība meklēs iespējas grauzējus aizbiedēt (FOTO)

Sandra Mikanovska --
01 janvaris 2020 --
1Komentāri

Kāds jēkabpilietis, kura ceļš ikdienā ved pa Rīgas un Madonas ielu, brīvdienās ievēroja, ka kārklu puduri Pils dīķa krastā apgrauzuši bebri. Viņš Radio1.lv stāstīja, ka tas noticis šajās dienās, jo iepriekš bebru postījumi netika manīti.

Radio1.lv, aculiecinieka norādītajā vietā pārliecinājās, ka tiešām Pils dīķa krastā augošos vītolus apgrauzuši bebri. Vairākiem kokiem bija nograuzta miza, vairāki aizgrauzti līdz pusei, bet kāds jau nogāzts gar zemi.

Radio1.lv sazinājās ar Jēkabpils pilsētas pašvaldības Pilsētvides departamenta direktoru Raitu Sirmoviču un lūdza komentēt, kā viņš vērtē faktu, ka Pils dīķī parādījušies bebri.

“Bebri pilsētā Pils dīķī nav vēlami, jo rada postījumus. Iepriekš tie bija manīti un postīja kokus Donaviņas jeb Dzirnupītes krastos aiz dzelzceļa, mums izdevās viņus aizbiedēt prom. Tāpat arī bebri pirms kāda laika bija parādījušies Krustpils saliņā, arī tur mums izdevās pasargāt kokus no grauzējiem. Būs jādomā, kā aizbaidīt bebrus no Pils dīķa,” sacīja Raits Sirmovičs.

Kā zināms bebri ir medījami dzīvnieki, taču pilsētas teritorijā medības nav atļautas un ar grauzējiem jācīnās, izmantojot citas metodes.

Interneta enciklopēdija Vikipēdija vēsta, ka bebrs Eiropā ir aizsargājamais dzīvnieks. Eiropas Savienība atļāvusi bebrus medīt trijās Baltijas valstīs un Polijā. Bebrs ir lielākais grauzēju kārtas pārstāvis, īsts ūdens dzīvnieks, kas teicami peld un nirst.

Latvijā agrākos laikos bebri ir bijuši lielā skaitā, ko liecina apdzīvoto vietu nosaukumi: „Bebri”, „Bebrīši”, „Vecbebri”, „Bebroņi”, „Bebrinka”, „Bebruleja”, Bebrupe, Bebrukalns, Bebrenes pagasts. Arī Jēkabpilī ir Bebru ielas mikrorajons. Bebri medīti galvenokārt vērtīgās ādas un bebru dziedzeru izdalītā sekrēta dēļ, ko izmantoja tautas dziedniecībā. Bebru gaļu izmanto kulinārijā un Vācijas viesmednieki stāsta, ka viņu zemē kilograms bebru desu maksā piecdesmit eiro. Kā delikatese ir kūpināta bebru aste, līdzīga kūpinātai ātei ar savdabīgu garšu.

Bebrus mēdz dēvēt par „dzīvnieku valsts inženieriem”. Tie būvē sarežģītus dambjus, kanālus, mājiņas. Dambju pamatā var būt dūņas, akmeņi. Dambim bebrs pievieno krūmus, baļķus, un uz baļķiem kā cementviela tiek klāti dubļi, akmeņi, slapji augi. Šādu dambi turpmāk uztur un pastāvīgi pielabo daudzas bebru paaudzes. Dambji var būt līdz 600 metri gari. Bebru kolonijās ietilpst visbiežāk 4-5 dzīvnieki – galvenokārt pieaugušais pāris kopā ar divu pēdējo gadu mazuļiem. Bebri ir monogāmi – pāris dzīvo kopā līdz pat brīdim, kad kāds no abiem aiziet bojā. Ja arī bebru apmetnē ir vairākas pieaugušas mātītes, mazuļi piedzimst tikai vienai no tām. Stāsta, ka bebrs ģimenes pieaugumu īpaši atzīmē ar mītnes kosmētisko remontu, izmantojot svaigu dubļu pikas vai apgrauztus zariņus.

Bebri izveido kupolveidīgu no zariem un dubļiem būvētu mājiņu, tā var slieties 1-3 m virs ūdens, pamatnes diametrs var sasniegt 3-12 metri. Mājiņai ir viena iekšējā midzeņa kamera ap 1-2 metri plata un 0,6-0,7 metri augsta. Kameras grīda ir virs ūdens līmeņa, to ieklāj ar sausiem augiem. Apkārtējās sienas var būt gandrīz vienu metru biezas, bet virs kameras atrodas ventilācijas atvere. Zem ūdenskrātuves ziemas ledus līmeņa izveidota viena vai vairākas izejas. Ieejai vienmēr jābūt zem ūdens, lai miga ir sauszemes plēsoņām nepieejama. Tuneļi var būt sarežģīti un stiepties vairāk nekā desmit metri no ieejas. Tuneļa platums 0.3-0.4 metri. Resnākais konstatētais bebru nograuztais koks grauzuma vietā pārsniedz vienu metru. Kārklu, kura diametrs 13 cm, bebrs nograuž 13 minūtēs.

Bebri ir aktīvi galvenokārt naktīs, bet dažreiz var sākt strādāt arī pēcpusdienā. Bebri ir aktīvi visa gada garumā, ziemā tie atstāj mājiņu tikai lai dotos uz tuvējo barības glabātavu. Pa ziemu kādu laiku bebri var kļūt letarģiski un pārtikt no ķermeņa tauku rezervēm, bet īstā ziemas miegā nedodas. Ļoti savdabīgi veidota bebra aste – vienīgi šai dzimtai raksturīga, saplacināta, airveidīga vai lāpstveidīga, klāta ar ragviela plāksnītēm. Peldot aste noder gan par airi, gan par stūri, bet, sēžot un „sukājoties”, bebrs asti iespiež starp pakaļkājām un izvirza uz priekšu. Bebram sēžot sniegā, aste sargā vēdera dobuma orgānus un vārīgās pakaļpleznas no apsaldēšanās. Ejot nedaudz paceltā aste, kas zvalstās no vienas puses uz otru pāri pēdām, atstāj raksturīgu līkumainu sliedi. Ar spēcīgu astes uzsitienu pa ūdeni, kas nakts klusumā atskan kā šāviens, bebrs pārējos „ģimenes locekļus” brīdina no varbūtējām briesmām. Pieauguša bebra zobu platums 7-9 mm, krāsa priekšpusē oranžsarkana. Bebra priekšzobi ir spēcīgi, kaltveidīgi un aug visu mūžu, bet graužot kokus tie dilst, turklāt iekšpusē straujāk nekā ārpusē. Tādā kārtā zobiem visu laiku saglabājas asums. Bebrs izskatās neveikls, turpretim nobiedēts vai uzbrūkot tas kustas ļoti strauji. Ausis bebrim ir īsas, kad bebrs ienirst, īpaši muskuļi ausis sakļauj garenvirzienā, neļaujot tajās iekļūt ūdenim. Lūpas šķeltas. Ja bebrs zem ūdens grib ko grauzt, tas sakļauj augšlūpu priekšzobu iekšpusē un cieši piespiež apakšlūpai, tad ūdens neiekļūst mutē. Acis mazas, nāsis ar biezām gaļīgām malām, aizveramas. Bebru dzīves ilgums 25-50 gadi.

Bebru ģimene ziemas barībai var uzkrāt pat līdz 20 kubikmetru zaru. Sīkos zarus bebri apēd pilnīgi, bet resnajiem apgrauž mizu. Ziemā galvenokārt pārtiek no koku mizas, zariem un jaunajiem dzinumiem. Viens pieaudzis bebrs gadā apēd 7-8 kraujmetrus koku sīko zaru un koku mizas. Sākot ar martu un aprīli, bebrs pakāpeniski pāriet uz zālaugu barību.Sākumā ēd vilkvālīšu, niedru un ūdensrožu saknes,vēlāk to stublājus un lapas. Pieaudzis bebrs ēd visādus zālaugus, lapu koku mizas un zariņus, ūdensaugu saknes un lapas. Vasarā labprāt ēd zirgskābenes, pienenes, niedres un citus augus.