2019.gada 22. novembris

Aldis, Aldris, Alfons

Jēkabpils novadā notiks informatīvā stenda atklāšana Indāna-Grāvelsona grupas nacionālajiem partizāniem

Jēkabpils novadā notiks informatīvā stenda atklāšana Indāna-Grāvelsona grupas nacionālajiem partizāniem

11. novembrī plkst. 11.00 Jēkabpils novada Kalna pagastā, mežā pie Sūpes purva (pie robežas starp Jēkabpils un Viesītes novadiem,  tiks atklāts informatīvais stends par Indāna-Grāvelsona grupu. Pasākumā piedalīsies arī Lietuvas pārstāvji.

Sūpes purvs saistās ar nacionālo partizānu apmetņu un cīņu vietām. Indāna-Grāvelsona apvienotā nacionālo partizānu grupas pēdējā kauja notika 1950. gada 25. februārī Elkšņu mežā. Kaujas rezultātā krita 11.grupas partizāni, tikai vienai partizānei Hildai Vietniecei izdevās palikt dzīvai, kuru saņēma gūstā. Grupas sastāvā bija četras sievietes, civilpersona, vācu okupācijas laika palīgpolicisti, leģionārs, Sarkanās armijas kara gūsteknis, dezertieris, mežabrāļu spiegs un Lietuvas pavalstnieks. Vecākajam vīram tikko bija palikuši 66.gadi. Grupa bija labi bruņota un ar kaujas pieredzi, vairākkārt piedalījusies pretpadomju akcijās. Nacionālo partizānu karš pierādīja, ka partizānus nevar tik viegli uzvarēt, ja tie saņem atbalstu no iedzīvotājiem. Sakāve nāca no etniskām tīrīšanām un no regulārās armijas un drošības dienesta darbības. Indāna-Grāvelsona grupas bunkurs Elkšņu mežā 1949.-1950. gada ziemas periodā raksturojas ar tam laikam unikālu aizstāvības cietoksni. Ar speciāli izveidotiem apļa aizsardzības ierakumiem un ieroču ligzdām. Ģimenes locekļi glābās no represijām, tos nevarēja šķirt un atbildību par viņu drošību pirmkārt uzņēmās vīri, kas bija guvuši militāro pieredzi, kā arī pašas sievietes, kuras nebaidījās ņemt rokās ieroci. To mērķis briesmu gadījumā bija atvairīt uzbrucēju. Dzīve meža apstākļos prasīja piepūli un  psiholoģisko sagatavotību, lai liktenīgais iznākums vairs nebūtu pārsteigums. Grupas vadība ir paudusi savu nepārprotamo nostāju”: lai labāk nošauj Latvijas mežos, nekā nosūta uz Krieviju”, tā labi apzinājās savu bezcerīgo stāvokli un  bija gatava cīnīties līdz nāvei.

Mežabrāļu veidotā apmetne ar tik nopietnu aizsardzības sistēmu piecdesmitajos gados vairs nepastāvēja ne kur citur Latvijā, ieskaitot Sēlijas dienvidrobežas kaimiņvalsti Lietuvu. Šīs grupas nacionālo partizānu apmetnes identitāte ir kā unikāls vardarbīgās pretošanās kultūras mantojums Sēlijas (Aknīstes, Saukas, Elkšņu, Biržu un Viesītes  apkārtnēs) nacionālo partizānu kara noslēguma posmā. Tas bija cietoksnis, bez cerībām uzvarēt, bet tai pašā laikā bez iespējas okupācijas varai  pakļaut partizānus bez pretestības un zaudējumiem.

Nacionālo partizānu karš zināmā mērā reabilitēja Latvijas valstiskuma atdošanu bez neviena šāviena 1940. gadā, kaut arī partizānu cīņa noslēdzās ar sakāvi un turpinājās kā nevardarbīgā pretošanās.

Vēsturnieks Haralds Bruņinieks

Atstājiet komentāru