2021.gada 23. jūnijs

Līga

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” februāra mēneša mediķis - otolaringologs Jurģis Urtāns

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” februāra mēneša mediķis - otolaringologs Jurģis Urtāns

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” turpina tradīciju – nominēt labāko mēneša mediķi. Februārī šis tituls piešķirts slimnīcas otolaringologam (LOR) Jurģim Urtānam. Mediķu Urtānu ģimenes vārds jēkabpiliešiem ir zināms un daudzi jo daudzi viņus piemin ar pateicību, jo saņemta profesionāla palīdzība grūtā brīdī. Vai Jurģis Urtāns izvēlējās savu profesiju, ejot vecāku pēdās vai tam bija citi iemesli un, kāda ir lora ikdiena, kā arī, ko jaunais ārsts domā par vakcinēšanos pret Covid-19, par to laikraksta “Ceturtdiena” saruna ar februāra mēneša mediķi.

-    Kāds bija Tavs ceļš uz mediķa profesiju un, cik ilgi jau strādā Jēkabpils slimnīcā?

-    Uz Jēkabpils slimnīcu atnācu 2012.gadā, pēc Rīgas Stradiņa universitates absolvēšanas, šeit strādāju jau deviņus gadus. Mediķa profesija nebija mans bērnības sapnis. Līdz pat 12.klases vidum biju pārliecināts, ka būšu jebkurā citā profesijā, tikai ne medicīnā. Pēc vidusskolas ārsta profesiju izvēlējos praktisku apsvērumu pēc. Tajā brīdī, kad jāsāk domāt, kurp iesi un ko studēsi, jādomā, ko pēc tam darīsi, kur strādāsi. Sapratu, ka ar papīriem gluži es negribu strādāt, piemēram, būt ekonomists vai jurists, jo papīri, datori nav mans aicinājums. Tāpat arī ārpus telpām nebiju gluži gatavs strādāt, tāpēc izvēlējos medicīnu. Tā ir laba lieta, te var gan praktiski ar rokām darboties, gan ar “galvu strādāt”, turklāt mediķos var izvēlēties no plaša piedāvājuma, kas būsi, ko darīsi. Tu vari būt laboratorijas ārsts, kurš dzīvu pacientu neredz, bet strādā ar mēģenēm un kolbām, un mikroskopu, tu vari būt ķirurgs, terapeits vai jebkuras citas jomas mediķis. Visi domā, ja man tēvs ir lors, tad es aizgāju viņa pēdās, bet tā tas nebija. Varbūt kaut kur viņš arī ir vainīgs pie šīs specialitātes izvēles, tomēr ne tieši? Man studējot, loros mums bija labs pasniedzējs Dr. Gints Tomiņš. Tēva ietekme bija tajā apstāklī, kad tu ej uz nodarbībām un pasniedzējs zina, ka tavs tēvs ir lors, jo Latvijā savas jomas speciālisti ir zināmi, tu nevari aiziet nesagatavojies, blamēties nevar. No otras puses pasniedzējs Tomiņš ļoti interesanti vadīja nodarbības. Ne uzreiz es izlēmu, kādā jomā specializēties. Vēl līdz sestā kursa beigām man bija doma specializēties terapijā, arī kursa darbu rakstīju endokrinoloģijā, interesēja hematoloģija. Man bija labas attiecības ar pasniedzēju Tomiņu un es laiku pa laikam braucu pie viņa parunāties par dzīvi. Viņš mani izvēlēties lorus ieinteresēja ar praktisku ievirzi, padomiem. Lora specialitāte ir interesanta tajā tajā ziņā, ka tu vari būt kā terapeits, ārstēt pacientus ar zālēm, gan būt ķirurgs - operēt. Tajā pašā laikā tu vari strādāt gan slimnīcā, vari veidot privātpraksi. Šeit ir izvēle – tu vari pieņemt pacientus tikai ambulatori, vari strādāt un ārstēt slimnīcā, vari operēt, ir ļoti plašās iespējas darboties. Tas galvenais akcents, kāpēc izvēlējos būt lors, bija satikšanās ar Dr. Gintu Tomiņu. Viņa spējā ieinteresēt un parādīt lora darbu no praktiskās puses. Visiem jau šķiet, ja vecāki mediķi, tad mājās par to tiek daudz runāts un bērni pārzin medicīnu. Mājās jau par darbu nerunā, varbūt kādu reizi kaut kas tiek pārrunāts, bet tās nav ikdienas sarunas un es jau negāju ar tēvu uz darbu, lai redzētu kā viņš strādā. Arī mani bērni nenāk ar mani uz darbu, lai redzētu kā es strādāju operāciju zālē. Īstenībā, pat ja abi vecāki ir mediķi, nav tā, ka mājās par medicīnu vien runā un bērni aug kā topošie ārsti.

-    Pastāsti par savu darba ikdienu?

-    Darba dienu varu sadalīt trīs sadaļās. Viena sadaļa – ambulatorā pieņemšana, kas ir trīs reizes nedēļā poliklīnikā, otra sadaļa - plānveida operācijas, kas notiek dienas stacionārā divas reizes nedēļā. Arī Covid-19 ir ieviesis savas korekcijas, nosakot, kurā brīdī, ko darām. Trešā sadaļa ir akūtā medicīna, kad strādāju nodaļā – ārstēju pacientus, konsultēju, ja nepieciešams norīkoju uz operāciju. Konsultācijas sniedzu arī citu nodaļu pacientiem - infekciju, bērnu vai neiroloģijas nodaļā, nereti arī traumatoloģijas nodaļā, ja ir deguna lūzuma gadījumi.  

-    Kāds ir Tavu pacientu profils?

-    Ļoti plašs, sākot no jaundzimušajiem līdz pat sirmam vecumam. Jāteic, ka 100 gadīgs pacients man vēl nav bijis, bet krietni pāri 90 gadiem gan ir bieži. Kontingents ir ļoti dažāds, jo Jēkabpilī, reģionā, loram nav šaura specializācija, piemēram, tikai bērnu vai tikai pieaugušo, vai tikai operācijas, ārstēju visus pacientus.

-    Kāda ir Tava darba ikdiena?

-    Kopumā ļoti intensīva, lai gan man nav diennakts vai naktsdežūru, izņemot retus gadījumus, kad nepieciešams sniegt neatliekamu palīdzību, tad retu reizi braucu arī naktī uz slimnīcu. Ja salīdzina ar maniem kolēģiem – anisteziologiem-reanimatologiem, kas nereti strādā 3 un pat vairāk diennakts dežūras nedēļā, mans darbs ir tikai dienā, bet ir piecas dienas nedēļā un darbs no rīta līdz vakaram. Pirms Covid-19 es operēju divas dienas nedēļā, veicot vairāk kā padsmit operācijas nedēļā un poliklīnikā vismaz 60 pacienti nedēļā, kas gadā vidēji ir 500-600 operācijas un tiek pieņemti 3500-4000 pacientu. Darba diena loram, atšķirībā no biroja darbiniekiem, kad ir kafijas un pusdienu pauzes, ļoti bieži ir bez pusdienām un kafijas pauzēm. Ir bijušas dienas, kad desmit stundas strādā un nav bijis laika pat ūdeni padzerties vai uz tualeti aiziet. Veselībai tas nenāk par labu un ir jācenšas rast iespēja arī darbadienas laikā īslaicīgiem atelpas brīžiem. Taču problēma ir tā, ka tu nemāki pateikt nē, nevari atteikt, ja cilvēks atnāk ar problēmu, kaut arī tev tajā brīdī paredzēta pauze. Dakteri tā bieži dara, ka savas pauzes vai pusdienlaika vietā pieņem pacientus. Cilvēkam ir problēma, sāp un viņš nevar gaidīt mēnesi vai ilgāk rindā. Šobrīd gan rindas ir mazākas, bet vienu brīdi, lai tiktu pie lora Jēkabpils poliklīnikā bija jāgaida divi mēneši, šobrīd ir mēnesis. Atnāk cilvēks ar akūtu problēmu, protams, ka es pieņemu, nedzenu prom un tā izpaliek pauzes darba dienas gaitā. 

-    Vai lora darbs ir komandas darbs vai vairāk tas ir kā solo?

-    Dažādi. No vienas puses tas ir kā solo darbs, tu un pacients, bez komandas, taču operējot ļoti svarīgs ir komandas darbs, jo bez anesteziologa, bez labas narkozes nevar noritēt laba operācija, viens pats tu to nevari izdarīt. Tāpat arī operāciju zālē nevar iztikt bez medmāsām un māsu palīgiem, operāciju zālē mēs esam komanda un man ir profesionāli kolēģi ar kuriem izveidojusies laba sadarbība. Es varu viens ārstēt akūtos pacientus, arī stacionārā es varu viens pats konsultēt, nozīmēt ārstēšanu, bet es viens pats kā dakteris nodaļā visu nevaru izdarīt – uzlikt sistēmas, noņemt analīzes ir jābūt sadarbībai ar kolektīvu.


 

-    Kā covid-19 ietekmējis darba ikdienu?

-    Pērn pavasarī ar Covid-19 bija liela neziņa un valdības rīkojums, kas aizliedza praktiski visu. Bija tā, ka vismaz pāris nedēļas tika norauts stop krāns visam, nebija nekādu pieņemšanu, operāciju. Bet tad saprata, ka tas viss ievilksies, ka jāļauj strādāt. Tad kādu brīdi pieņēmām tikai akūtos pacientus. Taču pienāk brīdis, kad tu saproti, ka pa telefonu nevar noteikt diagnozi, ārstēt un tad jau pamazām sākām pieņemt pacientus klātienē, bet operāciju pavasarī nebija, šobrīd ir tā, ka Jēkabpils slimnīcā nevienā brīdī operēšanu neapturējām, pat ar Covid-19 situāciju, gultasvietu un anesteziologu noslodzi sapratām, ka Covid-19 nebūs īslaicīgs pasākums un, ka ir cilvēki, kuriem nepieciešamas operācijas un laikus neoperējot var situācija nopietni pasliktināties. Tāpēc operācijas notiek, bet to ir mazāk nekā bija iepriekš. Ja pirms ārkārtas situācijas es mēnesī operēju 50-60 pacientus, tad tagad ir mazāk un janvārī tās bija kādas 17 plānveida opeācijas, kas ir trīs reizes mazāk kā bija pirms Covid-19.

-    Ar kādām sūdzībām pacienti vēršas pie lora?

-    Patlaban situācija kļuvusi labāka, bet iepriekš bija garas rindas uz plānveida operācijām. Nāca cilvēki, kas visur citur bijuši un nav raduši risinājumu savai problēmai, nāk uz operāciju. Nāk ne tikai no Jēkabpils, brauc arī no citām pilsētām un līdz ar to jēkabpilieši netiek tik vienkārši uz pieņemšanu. Ir dažādas problēmas, piemēram, vienkāršākas - sēra korķis, vai slikta dzirde, ir akūti gadījumi, kad sāp auss vai problēmas ar deguna blakusdobumu iekaisumu. Tā kā es daudz operēju pie manis galvenokārt koncentrējas pacienti, kuriem ir nepieciešama operācija un arī pēcoperācijas aprūpe. Ir slimības, kur izoperē un pēc mēneša viss ir labi, bet ir, kur nepieciešama patstāvīga aprūpe, piemēram hroniskam rinosinusītam ar polipiem, kur operācija ir tikai viens solis uz priekšu, šajos gadījumos jāturpina pacienta novērošana, jāturpina ārstēšana, jo, ja neturpina ārstēties, tad pēc divi trīs gadi kaite atgriežas. Ir pacienti, kurus izoperē un viņš tālāk ārstējas pie lora savā dzīvesvietā, bet liela daļa tomēr vēlas ārstēšanos turpināt pie daktera, kas operēja un šie pacienti izņem plānveida numuriņus, jo viņiem jāatrādās pēc trim mēnešiem, pusgada. Pierakstās un nāk atkal un atkal. Tā ir tā atšķirība, ja tu tikai pieņem tikai poliklīnikā pie tevis nāk tie, kuriem, kaut kas sāp, ir akūta vaina, ja dari visu, tad ir gan akūtie, gan pacienti pirms operācijas, gan ārstešana operācijas. 

-    Kā atgūsti spēkus, enerģiju, relaksējies?

-    Reizēm ir tā, ka pēc intensīvas darba dienas, kur darbam ir pieticis spēka un enerģijas, brauc mājās un, kad tu iegriezies ceļā uz māju, jūti, ka acis pašas sāk vērties ciet, tu beidzot vari atslābt. Visiem, kas strādā intensīvu darbu ar cilvēkiem ik pa laikam veidojas hronisks nogurums, bet ir hobiji, kas palīdz atgūt spēkus. Cenšamies sportot visa ģimene. Viens no hobijiem ir skriešana, jo skriešana ir pats demokrātiskākais sporta veids, ja veselība atļauj, tu vari skriet viens pats vai ar kādu kopā, tu vari skriet arī vakarā vai agri no rīta pa tumsu, uzliekot lukturīti. Tagad ziemā uzģērbju speciālas botas ar šipiem, lai pa ledu kājas neslīd un skrienu. Kad varēja braukt ceļojumos tad katru gadu braucām uz kalniem, nevis kā lielākā daļa, kas brauc slēpot, mēs braucām kāpt kalnos, tā ir pastaiga ar alpīnisma elementiem. Ir iekarotas vismaz padsmit virsotnes virs 3000 metru Alpos un Pirenejos, Itālijā un Spānijā. Arī Norvēģijas kalnos ir pāris reizes kāpts. Augstākā virsotne līdz šim ap 3700 metru. Abi ar sievu esam pievērsušies arī distanču slēpošanai. Šoziem ir iespēja. Pagājušajā ziemā nocēlu slēpes no šķūņa augšas, bet tā arī nebija izdevība izmantot. Šoziem var izbaudīt sniegu. Pārsvarā slēpoju pa laukiem, pāris reizes ir aizbraukts arī uz sagatavotām trasēm, pēdējais, kur bijām – Smeceres silā. Bet var ar pārgājiena slēpēm tepat pa lauku slēpot, pats iedzen stigu un slēpo. Tā nav profesionāla slēpošana, bet ir kaut kas savādāks, kā pastaiga un pa sniegu jau nebridīsi, ar slēpēm ērtāk. 

-    Vai ir nākotnes ieceres, kāds sapnis, ko gribētos profesionālā jomā? 

-    Profesionālajā jomā Jēkabpils slimnīcā operāciju zālē viss ir daudz maz sakārtots, gribētos, lai tāpat ir sakārtota ambulatorā daļa. Poliklīnikā remonts beidzot ir sācies un cerams, ka tiksim pie vizuāli labākām telpām, jo šobrīd essošās vairs galīgi neatbilst standartiem, arī aprīkojums novecojis. Slimnīcas vadība ir solījusi, ka varētu rast iespēju nākamajā gadā, atbilstoši mūsdienu prasībām, iekārtot lora kabinetu. Tas gan pagaidām ir mutisks solījums. Moderna darba vieta loram ir ar atbilstošu pacienta krēslu, paneli, darbgaldu, mikroskopu, endoskopu, kur viss ir gan vizuāli baudāmāks, gan ir labākas iespējas sniegt pacinetiem palīdzību, ātrāk un precīzāk diagnosticēt. Šādas pārmaiņas gribēja ieviest jau pirms deviņiem gadiem, bet atlika un atlika, nomainījās viena valde, otra valde. Cerams, ka tagad viss notiks.

-    Ko novēli pacientiem?

-    Novēlu visiem pacientiem šobrīd Covid-19 laikā nebaidīties no vakcīnas. Patlaban šai ziņā ir visādas spekulācijas. Es pats esmu vakcinējies viens no pirmajiem Jēkabpilī. Pirmo poti saņēmu 29.decembrī, otra pote bija trīs nedēļas vēlāk. Varu droši apgalvot, ka 5G mani neķer un arī nekādu blakņu nebija. Man nepatīk, ka medijos izceļ kādu vienu gadījumu, piemēram, šonedēļ lielajos portālos bija raksts, ka vienam cilvēkam pēc vakcinācijas bija nepieciešama hospitalizācija, tie ir atsevišķi gadījumi. Piemēram, Izraēlā vakcinēti vairāk kā pusmiljons cilvēku, no tiem hospitalizācija bijusi nepieciešama četriem, nomiris nav neviens, ja no 523 tūkstošiem stacionēšana bija nepieciešama tikai četriem. To nevar salīdzināt ar tām bailēm no vakcīnas, kas ir sabiedrībā. Allerģiska reakcija var būt dažiem, bet tas ir salīdzinoši maz ar lielāko vairumu, kuriem nav šīs reakcijas. Manuprāt, sabiedrībai ir nepamatotas bailes no vakcinēšanās. Mans aicinājums – cilvēkiem nebaidīties no vakcīnas, jo šobrīd tas ir vienīgais veids, kā mums atgriezties pie normālas dzīves,  kādu mēs visi gribam. Mēs gribam aiziet uz kafejnīcu, mēs gribam satikt bērnus, mēs gribam braukt ciemos, apmeklēt koncertus, teātri… vakcīna ir vienīgais veids, kā mums visiem atgriezties pie normālas dzīves, nevajag no tās baidīties. 

-    Paldies par sarunu!

Foto: Atis Caune-Zalāns

Komentāri (0-1/1)

  • Aija
    02.03.2021 01:45
    labs dakters, ļooti prot apieties ar bērniem...

Atstājiet komentāru