2020.gada 20. oktobris

Leonīda, Leonīds

Jūnija mēneša mediķi – Ilga Upeniece un Māra Skrodere – palīgi slimnīcas valdei ārkārtas situācijas laikā

SIA “Jēkabpils reģionālās slimnīcas” valde jūnijā mēneša mediķa titulam nominējusi divus darbiniekus – Infektoloģijas nodaļas vadītāju dakteri Ilgu Upenieci un slimnīcas galveno māsu – Māru Skroderi. Slimnīcas vadība, nominējot abas mediķes, uzsver, ka viņas valdei ārkārtas situācijas laikā bija un arī joprojām ir galvenie palīgi Covid-19 jautājumos.
Laikraksts “Ceturtdiena” abas mediķes aicināja uz sarunu.

- Kā sākās Jūsu darba gaitas Jēkabpils slimnīcā?

I.U.: Jēkabpils slimnīcā strādāju kopš 1985. gada. Sāku strādāt kā iecirkņa terapeite jeb kā tagad šo amatu sauc – ģimenes ārsts. Infekciju nodaļas vadītāja daktere Kanotopova, sekojot līdzi tā laika tendencēm un aicinājumiem, atgriezās dzimtenē. Es biju beigusi kursus infektoloģijā un man piedāvāja darbu infekciju nodaļā. Šeit strādāju un nodaļu vadu no deviņdesmito gadu sākuma. Sākot darba gaitas man lielu atbalstu, neliedzot padomus un pieredzējušu mediķu ieteikumus darbam slimnīcā, sniedza dakteris Gunārs Kiršbergs un daktere Ruta Miķelsone, viņiem par to – vislielākais paldies. Esmu absolvējusi Rīgas Medicības institūtu. Jau no bērnības zināju, ka būšu dakters. Bērnībā bieži slimoju ar plaušu karsoni un, vērojot ārstu darbu, man šī profesija iepatikās. Es, protams, nesapņoju būt infektologs, bet mediķis noteikti. Nereti jautā vai infektologi nebaidās no infekcijām? Kādreiz, kad mācījos augstskolā, baidījos. Dzīvē tā iekārtojās, ka tagad esmu infektologs un saprotu, ka nav ko baidīties no infekcijām, ir jāievēro piesardzība un visi noteikumi un viss būs kārtībā.

M.S.: Jēkabpils slimnīcā strādāju no 1986. gada. Bija aiziešana un atgriešanās. Taču ar medicīnu esmu saistīta visu laiku. Slimnīcas valdes priekššedētāja vietniece/medicīnas daļas vadītāja Ruta Miķelsone 2013. gadā mani uzaicināja atgriezties Jēkabpils slimnīcā. Esmu absolvējusi Rīgas 1. medicīnas skolu, iegūstot kvalifikāciju ārsta palīgs jeb bijušais feldšeris un RSU Māszinību fakultāti iegūstot veselības zinātņu maģistra grādu. Darba gaitas sāku uzņemšanas nodaļā, kā māsa, jo tajā laikā nebija brīvas vakances feldšerpunktā un toreizējais slimnīcas galvenais ārsts dr. Skrodelis piedāvāja darbu uzņemšanas nodaļā. Darbu uzņemšanas nodaļā vienmēr atcerēšos kā savu pirmo darba vietu. Pēc tam diezgan ilgu laiku strādāju  infekciju nodaļu un biju infekciju nodaļas virsmāsa. 1997. gadā aizgāju strādāt uz Veselības inspekciju. Tur nostrādāju desmit gadu. Pirms septiņiem gadiem atgriezos slimnīcā, kā galvenā māsa.

- Jēkabpils slimnīcas valde Jūs raksturoja kā galvenos palīgus ārkārtas situācijas laikā, kādi bija pienākumi un darbi, ko veicāt?

I.U.: Pirmais darbs bija pieņemt šo informāciju par Covid-19. Viss, kas ir nezināms, šķiet sarežģīts, bet īstenībā ir bijušas infekcijas, kas prasījušas daudz vairāk upuru. Piemēram, tā dēvētā “cūku gripa” pirms desmit gadiem bija daudz smagāka un daudz vairāk skāra cilvēkus. Šoreiz bija ļoti lielas prasības no Veselības ministrijas, Nacionālā veselības dienesta. Katru rītu līdz pulksten astoņiem sniedzām ziņas, cik pacientu ir testēti, kādi ir rezultāti, slimnīcā tika pārprofilēta nodaļa. Visi karantīnas režīmi bija jāievēro. Jāteic, ka mūsu slimnīca tika pasargāta un Covid-19 infekcija šeit neienāca. Arī šobrīd turpinās daudzi ierobežojumi, bet tagad tie ir atviegloti. Slimnīcā bija paciente, kurai bija aizdomas uz Covid-19, viņa tika stacionārā izolēta, kamēr sagaidījām analīzes. Sākumā tikām ģērbuši gan spectērpus līdz analīžu saņemšanai, notika viss, kā vajadzīgs. Tagad arī turpinās, jo visas pneimonijas līdz analīžu saņemšanai tiek stacionētas infekciju nodaļā. Jāteic, ka citas slimības, infekcijas nekur nav pazudušas, arī tās tiek diagnosticētas. Šobrīd sezonas infekcija ir Laima slimība. Taču ir infekcijas, kas Covid laikā pazudušas, piemēram, rotavīrusi un noravīrusi gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo ārkārtas situācijas laikā tās nebija, cilvēki tagad bieži mazgā rokas un tam ir rezultāts ne tikai saistībā ar Covid-19. Kāpēc tik stingras prasības saistībā ar Covid-19? Tāpēc, ka tā joprojām ir mums nezināma, neizpētīta infekcija. Piemēram, gripa ir zināma infekcija un ir zināmi medikamenti, kā to ārstēt, pret gripu ir vakcīna un cilvēks pats sevi var pasargāt, bet šis vīruss ir jauns un nezināms. Latviju paglāba tas, ka mūsu valsts nav pārapdzīvota. Latvijā ir 1,8 miljoni iedzīvotāju, kas ir mazāk kā pilsētā, kur Covid-19 sākās. Turklāt arī cilvēki kļuvuši apzinīgāki, saprot situāciju un ievēro norādījumus. Vēlos pateikt paldies Infekciju nodaļas kolektīvam par sapratni, par atbalstu, par nopietno attieksmi un pieeju darbam, ievērojot visus nosacījumus, paldies uzņemšanas kolektīvam par profesionalitāti. Ar labu komandu darbi sokas.

M.S.: Tas bija visā valstī kaut kas jauns un nebijis, vajadzēja pārorganizēt darbu uzņemšanas nodaļā, lai mēs nenonāktu situācijā, kad tiek atvests Covid-19 pozitīvs pacients un nav rīcības taktikas, ko darīt, kā rīkoties. Sadarbībā ar dakteri Ilgu Upenieci tika veikta personāla apmācība gan par individuālo aizsardzības līdzekļu lietošanu, gan citiem jautājumiem. Personāls pret to visu izturējās ļoti saprotoši. Apzinājās šo stāvokli un arī neziņu, ko darīt, kā rīkoties. Jāsaka paldies, ka Jēkabpils slimnīcā bija tikai viens gadījums, kad uzņemšanā ievestam pacientam bija pozitīvs Covid-19, pēc analīžu rezultāta saņemšanas, pacientu stacionēja uz Rīgas Infektoloģijas centru. Uzņemšanas nodaļa šajā situācijā nostrādāja perfekti un neviens netika inficēts, liels paldies uzņemšanas nodaļas kolektīvam un virsmāsai par darbu. Paldies jāsaka visam slimnīcas kolektīvam – ārstiem, slimnīcas aptiekas darbiniekiem,  virsmāsām, māsām un māsu palīgiem par ieguldījumu ārkārtas situācijā, tas bija izcils komandas darbs. Darbinieki bija un ir atvērti pret visu jauno, vēl joprojām mums ceturtdienās notiek video konferences ar Stradiņa slimnīcu.  Šajās video konferencēs piedalās darbinieki, kur uzzinām visu jauno par koronavīrusu Covid-19 Latvijā un pasaulē.
- Kāda ir Jūsu darba ikdiena ārpus pienākumiem, ko veicāt ārkārtas situācijā?

I.U.: - Mana darba diena aizrit Infekciju nodaļā. Šeit ārstējas pacienti ar dažādām saslimšanām, ir pacienti no riska grupām, piemēram, cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas, kas līdz Covid-19 analīžu rezultātiem tiek stacionēti Infekciju nodaļā. Ambulatorā pieņemšana, līdz Covid-19 pandēmijai, man bija reizi nedēļā, šobrīd vēl nav atsākta. Sniedzu arī konsultācijas infekciju jautājumos citu nodaļu mediķiem. Runājot par to, kas ir grūtākais darba ikdienā, jāteic, ka medicīnā nekā nav viegla, jo cilvēki pie mediķiem nāk, kad kaut kas nav kārtībā, nāk ar grūtībām. Smagākās situācijas ir, kad redzi, ka cilvēkam vairs nevar palīdzēt. Divtik grūti, ja redzi, ka medicīna vairs nevar palīdzēt jaunam cilvēkam. Ir daudz jaunu cilvēku ar aknu problēmām, aknu bojājumiem, kas radušies alkohola problēmu dēļ, ir arī onkoloģiskie pacienti ar aknu problēmām, kur sākusies aknu ciroze. Tāpat arī pacienti cieš no ērču encefalīta un citām ērču izraisītām slimībām, piemēram, pērn nodaļā ārstējās jauns puisis, kurš pēc ērces kodiena kļuva invalīds, šādās situācijās nav viegli, kad redzi, ka nevari palīdzēt. Savukārt vislielākais gandarījums darbā ir, kad redzi, ka vari cilvēkam palīdzēt un viņš vesels aiziet mājās. Jāteic, ka infekciju slimībām raksturīga sezonalitāte. Infekciju slimības gadu garumā ir mainījušās, ir pazudis hepatīts, kas agrāk bieži tika diagnosticēts. Diemžēl diagnosticējam arī HIV. Infekciju slimības nav tās, par kuru pacientiem sniedzam plašu informāciju.

M.S.: Katra diena ir savādāka, nav vienveidības, darbs ir ļoti dinamisks. Katru dienu, nākot uz darbu, saskaros ar jaunu situāciju, kas jau ir notikusi un dažādiem jautājumiem un problēmām, kas jārisina. Pie manis vēršas nodaļu virsmāsas, māsiņas, ārstu palīgi un mēs kopīgi risinam katru situāciju. Galvenajai māsai jārūpējas arī par sanitāri higiēnisko stāvokli slimnīcā. Galvenās māsas pārziņā arī ir māsu un māsu palīgu izglītošana. Šajā sakarā tiek organizēti gan kursi, gan semināri tālākizglītībai, tiek pieaicināti lektori. Saistībā ar ārkārtas situāciju katru dienu jāsniedz informācija  Nacionālālajam veselības dienestam, gan uz NMPD Katastrofu medicīnas centram, par individuālo aizsardzības līdzekļu izlietojumu, nepieciešamību, lai viņi varētu plānot gan individuālās aizsardzībvas līdzekļu patēriņu  slimnīcā, gan zinātu kāds ir stāvoklis, cik pacienti saslimuši un testēti uz Covid-19.  Tāpat arī gatavoju ikmēneša atskaites gan grāmatvedībai, gan slimnīcas vadībai.
- Kur pēc garās darba dienas slimnīcā smeļaties spēku?

I.U.: Man patīk minēt krustvārdu mīklas, braukt ar mašīnu, pie tam patīk ātri braukt, patīk ātrums. Jaunībā patika ceļot, tagad vairs nē, ir labi tepat Latvijā. Mazbērni dod spēku. Man ir divi mazdēli – Rodrigo un Emīls, kā arī mājdzīvnieki – divi suņi un kaķis. Vaļasprieki laika gaitā mainījušies, kad meita mācījās ģimnāzijā iemācījos tamborēt, adīt, izšūt un kādu laiku tas bija mans hobijs. Šobrīd patīk minēt krustvārdu mīklas, visvairāk patīk zviedru mīklas. Reizēm skatos arī kādu labu filmu. Galvenais spēka avots – mājas, miers un ģimene.

M.S.: Nereti, aizejot mājās pēc darba dienas gribās vismaz pusstundu klusēt, jo visa diena aizvadīta sarunās, risinot dažādus jautājumus. Tāpēc ir vajadzīgs miera moments un tas atjauno enerģiju. Pavasaris un vasara – tas ir mans laiks, jo es esmu siltummīle. Man patīk dārza darbi, darbošanās siltumnīcā. Ģimenes lokā esam kļuvuši ļoti sportiski, iespējams, Covid ietekmē, bet varbūt arī nē. Jau no agra pavasara  ģimenē sākām aktīvi nodarboties ar riteņbraukšanu. To darām visi – gan lielie, gan mazie mūsu ģimenes locekļi.  Esam krustu šķērsu izbraukājuši Jēkabpili un pilsētas apkārtni. Lielākais kilometru skaits, ko ar meitu esam nobraukušas vienā dienā ir ap 40 kilometru. Iespējams, kādam tas šķitīs nekas īpašs, bet mums iesācējiem, tas ir sasniegums. Viens no galvenajiem maniem un var teikt arī visas ģimenes vaļaspriekiem vasarā un rudeņos ir sēņošana, sēnes garšo visiem, jo īpaši marinētas baravikas un beciņas. Protams, tā ir arī grāmatu lasīšana, televīzija, koncertu apmeklēšana. Patīk arī kopā ar ģimeni ceļot pa Latviju un ārvalstīm. Mana ģimene ir man balsts.
Kā svinēsiet Līgo?

I.U.: Svinēšu mājās, gaidīšu mazdēlus ciemos no Rīgas. Esmu Jāņa meita, man tēvs bija Jānis – tradicionāli braucam ar mazdēliem Jāņuzāles lasīt, rudzupuķes meklēt, pēc bērzu meijaām, pinam vainagus, kurinam ugunskuru. Svinam kā visi.

M.S.: Ja ģimenē ir Jānis, svinēšana notiek mājās. Pati sasienu sieru, jo kā tad Jāņa sieva nemācēs to darīt? Cepu arī pīrādziņus un plātsmaizes. Tas ir galvenais cienasts. Protams, ir arī lielais ugunskurs.

- Ko novēlat Līgo svētkos un Jāņu dienā citiem?

I.U.: Lai katrs svin savas ģimenes lokā, jo šogad svinēšana lielos pulkos nebūtu vēlama. Ierobežojumi joprojām pastāv, tie jāievēro, jābūt atbildīgiem par sevi un citiem.

M.S.: Kolēģiem es novēlu izturību, veselību, saliedētību. Savai ģimenei – veselību. Visiem - kopības sajūtu. Vēlu, lai vairāk esam iejūtīgāki viens pret otru un saprotošāki. Sveicu visus savus kolēģus Medicīnas darbinieku dienā un Līgo svētkos!

SaNDRA MIKANOVSKA .
RADIO1 . CeturtdienA

Atstājiet komentāru