Biržu baznīcā būs skatāma Mētras Daumes gleznu izstāde “Atslēga no mājām”
- Radio1.lv --
- 15 maijs 2026 --
- 0 Komentāri
Atvērto baznīcu dienas un Baznīcu nakts ietvaros Biržu Sv. Annas baznīca interesentiem būs atvērta no pulksten 12.00 līdz 24.00 un visas dienas garumā vbūs iespēja apskatīt mākslinieces Mētras Daumes gleznu izstādi “Atslēga no mājām”. Mētras Daumes gleznu izstādē aplūkojama divpadsmit portretu gleznu sērija, kas tapusi laika posmā no 2023.-2025. gada pavasarim.
Mētra Daume ir beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (2010.) un Latvijas mākslas akadēmiju (2014.) glezniecības apakšnozarē. Personālizstāžu pieredze no 2012.gada. Nozīmīgākās izstādes: 2022. gleznu personāliztāde “Klātbūtne”; 2022. fotogrāfiju izstāde/projekts “Es.Veselums”; 2018. gleznu personālizstāde “Pirmais sniegs”; 2018. fotogrāfiju personālizstāde “Substance” Līvānos, Mūsdienu mākslas galerijā; 2017. fotogrāfiju izstāde “Mēs atgriezāmies” sadarbībā ar Jēkabpils Vēstures muzeju; 2016. gleznu personālizstāde “Novembris” Jūrmals pilsētas muzejā; 2016. fotogrāfiju personālizstāde “Klusā daba. Portrets”, Latgales vēstniecībā GORS
Izstādes anotācijā Mētraas mamma, Jēkabpils mākslas skolas pasniedzēja, māksliniece Ruta Štelmahere raksta:
"Aiz kūtiņas šūpojas pļava, ir pusdiena, govis sauc saimnieci, kura jau lēnītēm nāk, nesdama dzirdināmo spaini un slauceni. Augstu virs galvām gavilē cīruļi, uz šķūņa jumta klabina stārķis. Bērns pa putošu lauku ceļu skrien pretī vectētiņam vai vecmāmiņai, lai vismaz vasarās kļūtu par šīs nu jau izzūdošās pasaules daļu. Vecmāmiņas priekšauta kabatā glabājas atslēga no mājām.
Daudz ceļojot pa Sēlijas un Latgales ceļiem un redzot pamestās mājas un iepazīstot cilvēkus, kuri visu mūžu dzīvojuši laukos, māksliniece apzinās, ka šie pagātnes atmiņu un liecību nesēji drīz vairs nebūs sastopami, līdzīgi kā viņas pašas satikšanās ar lauku vecmāmiņu un vectētiņu nu palikušas tikai atmiņās.
Mētras Daumes izstāde aicina apstāties un rimti sastapties ar ļaudīm, kuri savu dzīvi aizvadījuši laukos, lielākoties Sēlijā, un viņu mazbērniem, kas kopā ar vecvecākiem iegūst gan neaizmirstamu kopību, gan nesamākslotu, autentisku lauku dzīves pieredzi.
Lauku cilvēku portreti – sejas, kuru vaibstos gadi un pārdzīvojumi sastīgojuši sīkas krunciņas un rokas, kas vēsta par smagu darbu un mīlestību. Un līdzās – bērnu portreti ar maigiem un apcerīgiem skatieniem. Abas paaudzes saista tūkstošiem neredzami pavedieni. No tumsas iznirstošās izgaismotās rokas un sejas ir teju rembrantisks pieskāriens gaismas un ēnas, mūžīgā un laicīgā robežai. Rokas ir pilnas – ar augļiem, dzīvniekiem, instrumentiem un atmiņām.
Tēlu monumentālās kompozīcijas, svētsvinīgums mirkli sasaista ar mūžību un aicina domāt par dzīves skarbo un reizē skaisto vienkāršību, kurā cilvēks sastopas ar radību un pilda vienu no pirmajām Radītāja pavēlēm - pārvaldīt un rūpēties par zemi, kuru Dievs ir devis.
Autore pievērš uzmanību arhetipiskajai uztverei un cilvēka atmiņai kā specifiskam latviskās identitātes kodam – lauki, bērnība, vecmāmiņa vai vectētiņš, kuri atmiņās iemieso gandrīz sakrāla tēla nozīmi. Izstādes vizuālo saturu papildina gleznās attēloto senioru mazbērnu atmiņu stāsti par viņu bērnībā aizvadīto laiku pie vecvecākiem laukos "
Izstādes anotācijā Mētraas mamma, Jēkabpils mākslas skolas pasniedzēja, māksliniece Ruta Štelmahere raksta:
"Aiz kūtiņas šūpojas pļava, ir pusdiena, govis sauc saimnieci, kura jau lēnītēm nāk, nesdama dzirdināmo spaini un slauceni. Augstu virs galvām gavilē cīruļi, uz šķūņa jumta klabina stārķis. Bērns pa putošu lauku ceļu skrien pretī vectētiņam vai vecmāmiņai, lai vismaz vasarās kļūtu par šīs nu jau izzūdošās pasaules daļu. Vecmāmiņas priekšauta kabatā glabājas atslēga no mājām.
Daudz ceļojot pa Sēlijas un Latgales ceļiem un redzot pamestās mājas un iepazīstot cilvēkus, kuri visu mūžu dzīvojuši laukos, māksliniece apzinās, ka šie pagātnes atmiņu un liecību nesēji drīz vairs nebūs sastopami, līdzīgi kā viņas pašas satikšanās ar lauku vecmāmiņu un vectētiņu nu palikušas tikai atmiņās.
Mētras Daumes izstāde aicina apstāties un rimti sastapties ar ļaudīm, kuri savu dzīvi aizvadījuši laukos, lielākoties Sēlijā, un viņu mazbērniem, kas kopā ar vecvecākiem iegūst gan neaizmirstamu kopību, gan nesamākslotu, autentisku lauku dzīves pieredzi.
Lauku cilvēku portreti – sejas, kuru vaibstos gadi un pārdzīvojumi sastīgojuši sīkas krunciņas un rokas, kas vēsta par smagu darbu un mīlestību. Un līdzās – bērnu portreti ar maigiem un apcerīgiem skatieniem. Abas paaudzes saista tūkstošiem neredzami pavedieni. No tumsas iznirstošās izgaismotās rokas un sejas ir teju rembrantisks pieskāriens gaismas un ēnas, mūžīgā un laicīgā robežai. Rokas ir pilnas – ar augļiem, dzīvniekiem, instrumentiem un atmiņām.
Tēlu monumentālās kompozīcijas, svētsvinīgums mirkli sasaista ar mūžību un aicina domāt par dzīves skarbo un reizē skaisto vienkāršību, kurā cilvēks sastopas ar radību un pilda vienu no pirmajām Radītāja pavēlēm - pārvaldīt un rūpēties par zemi, kuru Dievs ir devis.
Autore pievērš uzmanību arhetipiskajai uztverei un cilvēka atmiņai kā specifiskam latviskās identitātes kodam – lauki, bērnība, vecmāmiņa vai vectētiņš, kuri atmiņās iemieso gandrīz sakrāla tēla nozīmi. Izstādes vizuālo saturu papildina gleznās attēloto senioru mazbērnu atmiņu stāsti par viņu bērnībā aizvadīto laiku pie vecvecākiem laukos "