2020.gada 28. oktobris

Antoņina, Ņina, Ninona, Oksana

29.septembrī Miķeļdiena - rudens saulgrieži, kad zeme dodas ziemas guļā

29.septembrī Miķeļdiena - rudens saulgrieži, kad zeme dodas ziemas guļā

Saskaņā ar senām latviešu tradīcijām šodien, 29.septembrī tiek svinēta Miķeļdiena. Senajā laika skaitīšanas sistēmā Miķeļi iezīmē rudens saulgriežus, kad dilstošā saule nonākusi pusloka viduspunktā un diena un nakts ir atkal vienādā garumā. Ziemeļu puslodē pēc Miķeļiem saule mazāk apspīd zemi, dienas kļūst īsākas un naktis garākas. Miķeļi ieskandina ziemas laiku. Līdzīgi citiem saulgriežiem latviešu gadskārtā, arī Miķeļi tiek atzīmēti ar svinībām. Tomēr Miķeļu svinēšanai izveidojies īpatnējs paplašināts apjoms, iesaistot tajā arī ražas novākšanas izdarības, jo pirms Miķeļiem parasti beidzas visi ražas novākšanas darbi. Latviešu dainas un ziņas no tautas mutes liecina, ka latvieši rudens ražas novākšanu atzīmējuši ar svinībām, kurās daudzināts Dievs, Māra, Miķelis, Jumis, saimnieki un darbinieki. Šīs svinības sauktas par Apjumībām, un tās notikušas Miķeļos.

Miķeļi iekrīt visbagātākajā laikā, kad tiek svinēti ražas svētki, tādēļ galds šai dienā ir ēdienu pārpilns. Uz galda noteikti vajadzēja būt gaļai, tāpēc kāva aunu, āzi vai sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti. Šai dienai skābēja kāpostus, cepa plāceņus un brūvēja alu, bet pirmos kumosus un pirmos malkus ziedoja Mājas kungam.

Ar Miķeļdienu sākas veļu laiks. Jau no 17.gadsimta tiek pieminēti īpaši Miķeļdienas ziedojumi. Tiek norādīts, ka Miķeļa dienā zemnieki noteiktās vietās ziedo vasku, sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu un naudu. Daļa no ziedojumiem pieder pie veļu mielasta, bet pārējie ir ziedojumi mājas garam. Miķeļdienā, līdzīgi kā Jurģos, atkārtojas gaiļa upurēšana un staļļa durvju smērēšana ar asinīm.

Ar Miķeļdienu saistīti daudzi un dažādi latviešu ticējumi. Piemēram, ja Miķeļa diena un nakts ir miglaina, tad būs laba vasara, savukārt, ja ir sausa un auksta diena un nakts, tad būs slikta vasara. Ja Miķeļos zosis lido augstu - pavasarī būs lieli pali. Ja zemu - plūdu nebūs. Jo siltāka un sausāka Miķeļdiena, jo vēlāk iestāsies ziema un stipra sala nav ko baidīties.

Lai tiktu vaļā gan no pelēm, gan žurkām un kukaiņiem, Miķeļdiena ir īstais laiks, kad rīkoties. Ticējumi vēsta, ka šajā dienā nedrīkst no svešām mājām neko nest līdzi, svešā mājā nedrīkst ne ēst, ne arī dzert, jo tad var atnest līdz to māju peles un citus kukaiņus. Savukārt, ja šajā dienā pārnes no meža skujas, tad čūskas nāk mājās.

Lai tiktu vaļā no žurkām, Miķeļdienas vakarā ar pīlādžu koku jābada visur, kur ir žurkas, un jāsaka: "Ej uz kaimiņu mājām, tur vairāk, ko ēst, kā pie manis." Tad žurkas izzūdot.

Savukārt, ja grib, lai kāda meita šajā gadā netiek apprecēta, tad Miķeļdienas vakarā jāsper slota sētmalē un jāsaka: "Miķelīša vakarā slotu sviedu sētmalā, lai satrūda tautu dēli tā kā slota sētmalā."

Lai noskaidrotu, kurā pusē mitinās iespējamais precinieks, Miķeļdienas vakarā jālauž žogu stibiņas - uz kuru pusi atskan atbalss, uz to pusi ir brūtgāns.

Miķeļu nosaukums

Atkarībā no novada vai apvidus, Miķeļi tiek saukti arī par Mīkaļiem, Mīklāliem, Sila Miķeli, Miega Miķeli vai Miega Maču. Ņemot vērā vasaras ražas novākšanas darbus rudenī, Miķeļi tiek dēvēti arī par gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētkiem. Govīm šī diena ir pēdējā ganu diena. Senču kalendārā figurē arī tādi Miķeļdienas nosaukumi kā Jumja diena, Rudens svētki, Apjumības, kā arī Appļāvības.

Nosaukums “Apjumības” radies no fakta, ka šajos svētkos īpaša vērība tiek piegriezta senlatviešu auglības dievībai – Jumim, kā arī no fakta, ka Miķeļi ir diena, kad visai ražai ir jāatrodas zem jumta. Runā, ka Miķeļdienā pats Miķelis jājot baltā zirgā un pārbaudot, vai visa raža novākta. Jāpiemin, ka vārdam “jumis” atvasinājumā no seno indoeiropiešu valodas ir divas nozīmes – “sapārots” un “jumt, darināt jumtu”, tāpēc nosaukums “Apjumības” lieliski raksturo Miķeļu būtību.
Īpaši jāuzsver nosaukums “Appļāvības”, kas radies no fakta, ka Miķeļos pēdējo reizi tika pļauta labība.

Nosaukums “Miķeļi” radies no kristietībā godātā erceņģeļa Miķeļa jeb Mihaēla (“dievam līdzīgā”) vārda, kura vārda diena mūsdienās tiek svinēta arīdzan ap rudens saulgriežu laiku. Kā var noprast, šī diena ir pazīstama arī kā baznīcas svētku diena par godu virseņģelim Mihaēlam. Kristietībai ienākot Latvijas teritorijā, latviešu mitoloģijā minētās un rudens saulgriežos svinētās “apjumības” un “appļāvības” pakāpeniski aizstāja “Miķelis”.

Kas ir Miķelis?

Miķelis ir Miķeļdienas personifikācija jeb cilvēkotais tēls. Miķelim ir pelēks apģērbs, kas simbolizē dienas bez saules un novāktos laukus rudenī, kad vasaras zaļums tos jau pametis, bet sniegs vēl nav klājis. Dainās minēts, ka Miķelis mājo labības laukā, kalnā, pļavā un silā, kur tas ar zemi un gādā par dabas bagātību savākšanu rudenī. Pats Miķelis latvju dainās tiek saukts par labu un bagātu vīru, kā arī par maizes tēvu, jo ir saistīts ar rudens ražas ievākšanos. Kā zināms, laba raža izsenis ir bijusi labklājības rādītājs, tāpēc arī Miķelim piedēvēja šādas īpašības. Miķelim ir arī bagāta sieva, bet par tā bērniem dainās nekas nav minēts. Miķelis tiek uzskatīts arī par zirgu aizgādni rudens periodā. Nevar nepieminēt, ka Miķeļos tika daudzināts ne vien Miķelis, bet arī Dievs, Māra, Jumis, kā arī saimnieki un darbinieki.

Rudens saulgriežu svinības jeb Miķeļi ietver divu veidu, dažāda rakstura izdarības, proti, ražas novākšanas izdarības, kas ietver Jumja godināšanu un rudens ražas tirgu, un svinības, kurās galvenā loma tiek piedēvēta Dieva dēla – Miķeļa – klātbūtnei. Jāpiemin, ka dainās Miķelis tieši netiek saukts par Dieva dēlu, bet ar savām īpašībām un darbībām tas iederas Dieva bērnu pulkā.

Veļu laiks

Līdz ar Miķeļiem sākās arī Veļu laiks (Dieva laiks, garu laiks, Dievaiņu laiks jeb Dievaines, zemlikas, tēvu dienas, paminkas), jo rudens saulgriežos – Miķeļos – tumsa gūst virsroku pār gaismu, un sākas gada tumšais un klusais laiks, kad veļi jeb senču gari nāk ciemoties pie dzīvajiem, lai satiktos ar savas dzimtas dzīvajiem pārstāvjiem. Veļu laiks ilgst no Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Veļu laiks ir laiks, kad veļu valstība pienāk vistuvāk zemei, un cilvēkiem uzglūn vislielākās briesmas, tāpēc nedrīkst trokšņot, strādāt skaļus darbus, pirkt, pārdot, kā arī vest lopus projām no mājām – ir jāstrādā tikai klusi darbi un jāvakarē, piemēram, minot mīklas un sacerot pasakas, kā to darīja mūsu senči. Ciemiņi, kā jau pieklājas, ir jāpacienā, tāpēc tiem lika mielastus istabās, saimniecības ēkās, kā arī kapsētā vai pie kāda ozola. Mielošanās vietām bija jābūt klusām, un mielastus bija jāpasniedz pašiem saimniekiem.

Miķeļu tradīcijas

Miķeļdienas tradīcijas, kā teju visas latviešu tradīcijas, ir balstītas uz senlatviešu Miķeļu ticējumiem, proti, senatnē nekas netika darīts tāpat vien – katras tradīcijas un paražas pamatā bija apzināts ticējums. Vairākas Miķeļdienas tradīcijas bija saistītas ar Jumi, kas senlatviešu mitoloģijā ir druvu dievība, auglības un ražas daudzinājums un kas nāk no sākotnējām Apjumību tradīcijām. Jumja pamatā ir dzīvības saglabāšanas, turpināšanas, kā arī vairošanas princips. Tā kā no Jumja labvēlības bija atkarīga nākamā gada druvas auglība, tad Miķeļos tika veikti vairāki maģiski rituāli, kas palīdzēja pielabināt un noturēt Jumi savos laukos.
Tuvojoties pļaujas beigām, uz pēdējo pļauju svinīgi sanāca kopā kupls ļaužu pulks, visbiežāk saime, ar barvedi priekšgalā, kas varēja būt kā saimniece, tā arī kāda miesās dūšīgāka, aktīvāka un mutīgāka pļāvēja, kurai tika uzticēta rituāla vadītājas loma. Barvedei noteikti bija jābūt steberei, kas bija falla imitācija. Kā zināms, senajām tautām, tostarp arī senlatviešiem, falls bija viens no galvenajiem auglības simboliem. Par steberi kalpoja rutka vai burkāna sakne, kas sasieta pušķī ar liniem vai kādiem citiem augiem. Stebere, vadot dziesmas, rotaļas un dančus, kā arī apdziedot un kaitinot puišus, bija jātur rokās, bet darba laikā to turēja aizbāztu aiz jostas.

Senie zemkopji, mūsu senči – senlatvieši – ticēja, ka Jumis dzīvo labībā un ka tikai tiem saimniekiem, kuru labībā mājo Jumis, ir iespējama krietna labības raža. Šī iemesla dēļ, lai pielabinātu un uz palikšanu pievilinātu Jumi, laukos kaut mazliet, bet vienmēr tika atstāta labība – pretējā gadījumā Jumis palika sirdīgs un nekad vairs šajā laukā neatgriezās. Šī labība tīrumā tika atstāta kūlīša veidā, uzskatot to par sava veida mājokli, kur Jumim pārziemot. Pastāv versija, ka par Jumi ticis saukts arī atstātais salmu kūlītis, kas veidots, salmu rogas saliekot jumtiņa veidā. Ar šo kūlīšu, Jumja mājiņu, veidošanu ir saistīta viena no būtiskākajām Miķeļdienas tradīcijām – pagāniskais veiksmes rituāls, kas saucas Jumja ķeršana jeb Jumja ņemšana un no kura bija atkarīga Jumja labvēlība, un līdz ar to arī zemkopju nākamā gada druvas auglība. Ar Jumja noķeršanu jeb noņemšanu tika saprasts, ka pļaušanas darbi ir pabeigti.

Senatnē pastāvēja galvenokārt divi veidi, kā noķert Jumi. Pirmkārt, varēja nelielu labības kūlīti, kurā, kā tika uzskatīts, bija paslēpies Jumis, sasiet mezglā, noliekt pie zemes un uzlikt tam virsū akmeni, ticot, ka tā Jumis pārziemos tīrumā un nākamajā gadā dos tam savu svētību. Tādus kūlīšus nesa arī mājās un turēja tos tur līdz nākamajam sējas laikam. Ja kūlis tika atstāts uz lauka, nereti to arī pušķoja ar dārza ziediem. Jumja ķeršanai ir vairākas variācijas – piemēram, to varēja ķert arī saimnieka cepurē, piesedzot to ar saimnieces priekšautu. Nereti Jumis esot aicināts pavizināties pastalā, velkot to apkārt tīrumam.

Otrkārt, varēja pļaujas laikā atrastos Jumīšus (Jumja simbolus – uz viena stiebra saaugušas divas vārpas, divus linu stiebrus vai kuplos ceriņziedus, kas zināmi kā “laimītes”) savākt un iepīt vainagā un jostā, simbolizējot pašu Jumi. Šāds vainags tika likts galvā saimniecei, bet šāda josta tika jozta ap vidu saimniekam. Jebkurš atrastais Jumītis tika nests mājās, sprausts sienu šķirbās un glabāts visu ziemu, lai mājas saimnieku piemeklētu dažādi labumi. Abos gadījumos galvenais bija saglabāt pēdējo labības kūlīti līdz nākamajai pļaujas sezonai, tā teikt, “sēklai”.

Jumis parasti tika ķerts pusdienas laikā vai launagā, bet nekādā gadījumā piektdienā. Kā labākās Jumja ķeršanas dienas un citiem pasākumiem piemērotākās dienas dainās ir minētas pirmdiena, otrdiena un ceturtdiena.

Miķeļu dienā nereti tika piekopta vēl viena tradīcija – kūlītis tika sasiets jumtiņā un pie tā saknēm tika rakta zeme – ja rakšanas laikā parādījās tārpiņi un kukainīši, kas tika uzskatīti par Jumīšiem un Jumja radībām, un steidzīgi bēga atpakaļ zemē, tā tika uzskatīta par labu zīmi.

Ticēja, ka pašu Jumja atradēju tajā pašā rudenī aizvedīs tautiņās jeb apprecēs. Tā kā rudens izsenis bijis latviešu precību laiks, tad Miķeļos tika veikts vēl viens rituāls, kas bija saistīts ar precību zīlēšanu, proti, pļāvēji svieda savas izkaptis pār kreiso plecu, un kura pļāvēja izkapts nokrita vistālāk, tas rudenī tika izprecēts. Jāuzsver, ka Miķeļi bija pēdējais laiks, kad vasarā nolūkoto meitu varēja bildināt un dzert derības, jo jau pēc Miķeļiem bildināšana bija jāatliek uz citu gadu.

Miķeļu laikā tika veikti arī īpaši ziedojumi – noteiktās dienās zemnieki ziedoja vasku, sviestu, maizi, sieru, gaļu, kā arī vilnu un naudu. Daļa no šiem ziedojumiem tika nabagajiem, bet daļa no tiem tika novirzīti veļu mielastam un mājas gariņiem, jo, kā jau pieminēts, līdz ar Miķeļiem aizsākas Veļu laiks jeb mirušo dvēseļu mielošanas laiks.

Neatņemama Miķeļu tradīcija bija arī gaiļa upurēšana un staļļa durvju smērēšana ar tā asinīm, lai stallī nestaigātu ļaunie gari, bet gan svētais Miķelītis vien. Gailis, visticamāk, tiek upurēts tādēļ, ka Miķelis, kā vēsta dainas, pats kauj cāļus.

Miķeļu mielasts

Miķeļdienā parasti tika kauts gailis, auns, āzis vai sivēns, kas šajā dienā tika īpaši barots un saukts par Miķelīti. Svētku mielasts neiztika bez saimnieces ceptā, īpašā Jumja maizes klaipa, kas tika gatavots no trejām labībām un bija domāts labības lauku dieviņam – Jumim. No šī klaipa pirmie riecieni tikuši saimniekam un saimniecei. Tāpat tika gatavots arī alus, kura iesalam saimnieks ņēma graudus no katras sējamās labības. Jāpiemin, ka pats Miķelis latvju dainās tika pieminēts arī kā alus devējs, tāpēc tas bija neatņemama svinību mielasta sastāvdaļa. Neskatoties uz to, ka Miķeļos nereti kāpostus vēl nenovāca vai, ja novāca, tie bijuši cieti un sūri, daudzviet minēts, ka Miķeļdienas svētku mielastā tika pasniegti arīskābēti kāposti. Ņemot vērā to, ka Miķeļi iekrīt rudenī, kas ir visbagātākais gadalaiks, svētku galds teju lūzt aiz ēdienu pārpilnības.

Tā kā senlatvieši Miķeļus svinēja trīs dienu garumā, tad pirmā diena noslēdzās ar mielastu laukā pie ugunskura, bet otrā diena noslēdzās ar mielastu pie bagātīgi klāta galda, kurā tika likts it viss, kas ražā ienācies. Svētku mielasts ietvēra arī Miķeļa aicināšanu dzīrēs, Jumja daudzināšanu ar dziesmām, kā arī katra ēdiena kumosa došanu mājas dievībāmiekams to sāka ēst. Neizpalika arī rotaļas un danči.

Svētku galds ir jāklāj ar baltu, dzeltenu vai nebalinātu linu galdautu, bet jārotā ar labības kūlīšiem, vārpu vainagiem vai pīlādžu zariem.

Miķeļdienas ticējumi

Miķeļdienas rīta nevajagot kult, jo peles klausoties un uz turieni, kur dzird kuļam, ziemā aizejot dzīvot.
Miķeļdienas rītā vajagot ar maizes klaipu izstaigāt visus kaktus, jo tad visas peles un žurkas aizejot prom no mājām.
Ja Miķeļos līst, būšot silta ziema.
Ja Miķeļos pūš ziemeļvējš, būšot auksta un dziļa ziema, bet, ja pūš dienvidvējš, būšot silta ziema bez dziļa sniega.
Ja koku lapas nobirst pirms Miķeļiem, būšot agrs un silts pavasaris.
Ja koku lapas nobirst pēc Miķeļiem, pavasarī ilgi turēšoties sniegs.
Ja Miķeļu diena un nakts ir miglaina, tad būšot laba vasara, bet, ja diena un nakts ir sausa un auksta, būšot slikta vasara.
Miķeļdienā no meža vai svešām mājām neko nedrīkstot nest mājās, jo tad mājās nākot grauzēji un kukaiņi, un saēdot labību, drēbes un citas lietas.
Ja Miķeļdienā no meža pārnes skujas, tad mājās nākot čūskas.
Ja Miķeļos vērpj, aitas neizdodoties labas.
Ja Miķeļos tiek noņemti kāposti, tie ir cieti vai sūri.
Ja Miķeļos ozoliem vēl ir zīles, būšot dziļi Ziemassvētki.
Ja Miķeļos kauj cūku, tās gaļa labi stāvot.
Atrodot Miķeļos jumi (pārī saaugušus augļus, dārzeņus vai kādus citus augus), atradējs drīz vien apprecoties.
Miķeļdienas vakarā jāraugās, lai govis aiz lūpas zāļu kušķīti nenestu mājas, jo tad mājās tiekot ienests bads.
Ja ēdot jumi, dzimstot dvīņi.
Ja saimnieks atrodot jumi, esot gaidāma bagāta raža.
Ja līdz Miķeļiem neesot novākta raža, Miķelis varot uzsūtīt salu un sniegu.

Atstājiet komentāru