Jēkabpilietes, leitnantes Santas Morozovas plāni saistīti ar militāro karjeru (FOTO)

Novembris ir patriotisma mēnesis un nedēļa no 11. līdz 18.novembrim norit īpašā patriotisma gaisotnē. Šajā laikā, atceroties karavīrus, kas atdeva dzīvības par mūsu valsti, Lāčplēša dienā notiek lāpu gājieni, tiek iedegtas svecītes, norisinās piemiņas mītiņi. Savukārt 18.novembrī valsts svētkos sveicam labākos ļaudis mūsu vidū un pārrunājam vēsturiskos notikumus, kas veicināja Latvijas valsts izveidošanu. Šajā laikā īpašu vērību un cieņu izrādam karavīriem – mūsu valsts aizstāvjiem. Tradicionāli šo profesiju izvēlas puiši, taču ir arī izņēmumi. To vidū jēkabpiliete, leitnante Santa Morozova, kas sev izvēlējusies militāro karjeru.

Jēkabplieši Santu Morozovu atceras kā trauslu meiteni, kas pilsētas svētkos vai citos lielos pasākumos kopā ar Jāņa Āboliņa svarcelšanas kluba audzēkņiem, uzstājoties viegli mētāja pamatīgas svarabumbas, rādot savdabīgu spēka šovu. Šobrīd Santa Morozova ir leitnante un vienīgā sieviete no Latvijas, kas absolvējusi ASV mīnmetēju komandiera līdera kursu, iepriekš dalība sievietēm šajos kursos bija aizliegta. Taču tā kā Santai Morozovai ikdienas amata - mīnmetēju vada komandiera pienākumu pildīšanai ir nepieciešamas specifiskas zināšanas, ASV armijas vadība izdarījusi izņēmumu un ļāvusi piedalīties kursā, kuru viņa arī šajā pavasarī veiksmīgi absolvēja. Portāls Radio1.lv valsts svētku priekšvakarā NBS Sauszemes spēku Kājnieku brigādes Kaujas atbalsta bataljona Uguns atbalsta rotas Mīnmetēju vada komandieri leitnanti Santu Morozovu aicināja uz sarunu.

- Vai Tu esi karavīrs 24 stundas diennaktī vai arī ir brīži, kad atļaujies būt sievišķīga?

- Ārpus darba cenšos ģērbties sievišķīgi, un viens no maniem hobijiem ir balles dejas. Es dejoju kolektīvā "Manieres" un esmu pārliecināta, ka karavīram prasme labi griezt dančus ir ļoti svarīga, jo, piemēram, ikgadējā Virsnieku balle ir viens no gaidītākajām svētku pasākumiem armijā. Raksturā ir jāspēj līdzsvarot sievišķīgo un vīrišķīgo, taču daudzām sievietēm tas neizdodas, jo armijā neizbēgami jāattīsta sevī īpašības, kas tradicionāli tiek uzskatītas par vīrišķīgām. Skeptiķiem, kas apšauba sieviešu emocionālo un garīgo spēku atbilstību armijai, ves varētu norādīt, ka tik pat labi jau var teikt, ka armijai neder arī vīrieši, kuriem arī nav tādu rakstura īpašību. Protams, ka ir spiediens, jo tā tomēr sākotnēji bija vīriešu profesija. Un tagad tajā ir sievietes… Lai gan situācija mainās, skeptiķu netrūkst.

- Kādām prasmēm ir paredzēts mīnmetēja komandiera kurss?

Mīnmetēja komandiera kurss ir paredzēts mīnmetēju apkalpes karavīru prasmju attīstīšanai, galvenokārt mīnmetēju datu aprēķināšana, lai saprastu, kādi dati nepieciešami, lai mīna aizlidotu tur, kur tai jānonāk. Tiek mācīti arī labākie paņēmieni, kas nepieciešami uzbrukuma un aizstāvības operācijās, kādu šaušanas veidu izvēlēties katrā taktiskajā situācijā.

- Vai Tu jau uzreiz pēc skolas beigšanas zināji, ka dosies apgūt karavīra profesiju?

- Iestāšanās bruņotajos spēkos nebija mans sapnis jau no mazotnes, es vēlējos kļūt par policisti vai dziedātāju, taču tagad, atceroties bērnību un skolas gadus, varu teikt, ka kaut kur manī šī vēlme tomēr bija. Manos radu rakstos ir ne viens vien karavīrs un armijā dienējuši arī abi mani vectēvi. Taču tas nebija noteicošais manā izvēlē. Es piedzimu Rīgā. Desmit gadu vecumā ar ģimeni pārcēlāmies uz Jēkabpili. Mācījos Jēkabpils sākumskolā un pēc tam Jēkabpils Valsts ģimnāzijā, kas ir lieliska skola, lai iegūtu savam dzīves ceļam bāzes zināšanas, turklāt atsaucīgie skolotāji vienmēr atrada veidu, kā mudināt apgūt un sasniegt vairāk, par ko esmu ļoti pateicīga. Pabeidzot vidusskolu, izvēlējos studēt Latvijas Universitātē un apgūt sociālā darbinieka arodu, jo vēlējos palīdzēt cilvēkiem risināt sociālās un ekonomiskās problēmas. Šī izglītība man bija noderīga, jo dienestā ir jābūt ne tikai komandierim, bet arī pedagogam, psihologam, kā arī jāprot atrisināt dažāda rakstura karavīru problēmas. Tomēr studiju laikā, mana izvēle mainījās...es izvēlējos kļūt par virsnieku!

- Kāpēc tieši tā?

- Vēl mācoties skolā, man bija pastiprināta interese par militārām lietām, jo darbojos arī Jaunsardzē. Kad sāku studēt augstskolā, mani aizrāva svarbumbu celšana, kur darbojos Jēkabpils Jāņa Āboliņa klubā. Šajā sportā guvu lieliskus panākumus – vairākas reizes kļuvu par Baltijas čempioni, kā arī Eiropas un Pasaules vicečempioni. Sportistes karjeras laikā mainīju sporta klubu un sāku trenēties Nacionālās Aizsardzības akadēmijas svarbumbu celšanas komandā. Trenējoties tur, nonācu pie apjausmas, ka labprāt kļūtu par virsnieku, jo šāds dzīves ceļš likās aktīvs, piedzīvojumiem bagāts, ar iespējām pašattīstīties, kalpot savai valstij, aizsargājot to.

- Kāds bija Tavs ceļš uz leitnanta pakāpi?

- Pabeidzot Latvijas Universitāti, zināju savu nākamo mērķi un iestājos Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā (NAA), kur divu gadu laikā ieguvu ieguvu leitnanta kvalifikāciju. Ceļš uz leitnanta pakāpi jeb „zvaigzni” (tā izskatās pakāpes attēlojums uz formas) bija pārbaudījumiem pilns, tos iztur spēcīgākie, izturīgākie un veiksmīgākie. Galvenais uzsvars bija uz morālo un fizisko izturību, kā arī spēju darboties un vadīt karavīrus stresa apstākļos. Iegūtā izglītība Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā deva man vispārīgas pamatzināšanas, jo militārā joma ir ļoti plaša un specifiskas zināšanas iegūst jau tad, kad nonāk savā apakšvienībā. Tieši tā tas notika arī ar mani – pēc NAA pabeigšanas tiku nosūtīta pildīt mīnmetēju vada komandiera amatu Kaujas Atbalsta bataljonā. Dienot tur, esmu apguvusi vairākus kursus, kas saistīti ar netiešo un gaisa uguns atbalstu, kas lieti noder manā ikdienas darbā.
Mani galvenie uzdevumi, kā mīnmetēju vada komandierim ir plānot ikdienas aktivitātes, sagatavot un nodot padotajiem karavīriem pavēles, vadīt nodarbības, taktiskos un kaujas šaušanas vingrinājumus. Būt atbildīgai par saviem karavīriem, kā arī prasīt viņus būt atbildīgiem.

- Kas militārajā jomā Tevi saista visvirāk?

- Tā ir katras dienas unikalitāte, jo tā, cik tā būs aizraujoša, cik daudz un ko mēs iemācīsimies, ir atkarīgs no mums katra, it īpaši no komandieru izrādītās iniciatīvas un karavīru motivācijas.

- Zinu, ka tevi ir uzaudzinājis tētis. Vai viņš atbalsta Tavu izvēli?

- Mans tētis Māris Morozovs bieži vien ir norūpējies par mani, izprot to, cik grūti man dažkārt ir klājies un klājas, jūt līdzi un ļoti, ļoti lepojas!!! Manis izvēlētajai militārajai karjerai nav tieša sakara ar tēta un vectēva dienestu, tomēr ir patīkami apzināties, ka arī viņi ir padzīvojuši karavīra maizē, lai gan citā laikā, režīmā un veidā.

- Vai arī citiem jauniešiem Tu ieteiktu izvēlēties militāro karjeru?

- Es ieteiktu pievienoties militārajam dienestam tiem, kuri nebaidās no izaicinājumiem, jo tikai pārvarot grūtības, cilvēki iemācās novērtēt sev blakus esošos, katru lietu un parādību, kas mums ikdienā tiek dota kā priekšrocība. Visiem līdzcilvēkiem es ieteiktu atcerēties, ka valsts esam mēs paši un tas, kā mēs cenšamies priekš sevis un līdzcilvēkiem, rada mūsu valsts labklājību un drošību.

- Kādi ir Tavi nākotnes mērķi?

- Mani nākotnes mērķi un plāni pagaidām noteikti saistīti ar militāro jomu – vēlos izglītoties, iegūt vairāk zināšanu un prasmju, lai būtu profesionālāka gan kā komandieris, gan kā karavīrs, jo karavīrs tā noteikti nav vienkārši profesija, tas ir dzīvesveids! Mans dzīvesveids!

- Paldies par sarunu!

Foto no Santas Morozovas privātā arhīva

Attēlos: Mirkļi no Santas Morozovas sporta, atpūtas, mācību un armijas dzīves.