2022.gada 5. jūlijs

Andžejs, Andžs, Edīte, Esmeralda

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” jaunais ķirurgs Kristaps Štolcers pacientus pieņem arī poliklīnikā

Ķirurga apmeklējums vienmēr saistīts ar satraukumu vai tālākais ceļš nevedīs uz operāciju un kāds būs atveseļošanās process. Mūsdienās, attīstoties tehnoloģijām un slimnīcās, sākot darbu jauniem talantīgiem mediķiem, kas pārzina jaunās tehnoloģijas, liela daļa operāciju tiek veiktas  mazinvazīvi jeb draudzīgi pacientam.  SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” turpina piesaistīt jaunos speciālistus. Ķirurģijas nodaļā darbu sākuši vairāki jauni ķirurgi, to vidū arī Kristaps Štolcers, kas nupat sācis pieņemt pacientus arī poliklīnikā. 
Laikraksts “Ceturtdiena” jauno speciālistu aicināja uz sarunu.

-    Kāpēc izvēlējāties medicīnu un kur studējāt, apguvāt amata prasmes?

KŠ.:
Pirmo reizi cilvēkiem stāstīju, ka būšu mediķis, trīs gadu vecumā, toreiz biju izdomājis, ka būšu mikroķirurgs. Mazliet jocīga izvēle priekš trīsgadīga bērna, vai ne? Tā, kā mana mamma ir oftalmologs, tad medicīnas tēma manā ģimenē nav pavisam sveša, kas droši vien mani uzvedināja uz tādām domām jau agrā vecumā. Pēc tam, augot un skolas laikā, domas mainījās vairākkārt, kā jau pārsvarā bērniem. Tā nopietnāk sāku apsvērt medicīnas studijas vidusskolā desmitajā klasē, kad piedalījos pirmās palīdzības sacensībās Rīgā. Sacensības bija organizētas ļoti reālistiski ar dzīviem cilvēkiem – aktieriem, visiem atribūtiem, uzkrāsotām asinīm un tamlīdzīgi, kur tika modelētas īstas traumu, avāriju utt. situācijas un mums skolēniem bija jāsniedz pirmā palīdzība. Tur sapratu, ka medicīna ir tiešām interesanta un varētu ar to saistīt savu tālāko karjeru.

Studēju Rīgas Stradiņa universitātē, Medicīnas fakultātē, kuru arī absolvēju, tālāk iestājos rezidentūrā, pašlaik esmu 5. gada rezidents vispārējā ķirurģijā. Nu jau līdz rezidentūras beigām ir palicis apmēram pusgads. Pirmos četrus rezidentūras gadus pavadīju Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā Rīgā. Pēdējo gadu rezidentūru izeju šeit - Jēkabpilī.

-    Kāpēc izvēlējāties specializēties ķirurģijā?

KŠ.:
Medicīnas studiju laikā piestrādāju par sanitāru operāciju blokā, tur tad arī pamazām sapratu, ka man patīk tā darba vide, adrenalīns un dinamiskums. Vislabāk jūtos brīžos, kad ir kāda sarežģīta un grūta situācija, kad ir ātri  jāpieņem lēmumi un kaut kas jādara tūlīt un tagad, visa komanda to saprot un kopīgi darbojas, visspilgāk to var piedzīvot operāciju laikā.

Es specializējos minimāli invazīvajā ķirurģijā, laparoskopiskajās operācijās, kur veic operāciju izmantojot mazus griezienus, izmanto kameru un speciālus instrumentus, kā rezultātā pacientam pēc operācijas ir mazāks laiks jāuzturās slimnīcā, ir mazākas pēcoperācijas sāpes un īsāks atveseļošanās periods, kā arī proktoloģijā  jeb taisnās zarnas saslimšanu un hemoroīdu ārstēšanā. 

-    Kādas mūsdienu tehnoloģijas izmanto ķirurģijā un kas no tā ir pieejams Jēkabpils slimnīcā? 

KŠ.:
Protams, ka mūsdienās tehnoloģijas attīstās, arvien vairāk tiek pielietota jau manis iepriekš pieminētā laparoskopija un mazinvazīvas procedūras, kā arī tiek daudz sīkāk izvērtēts, vai operācija pacientam vispār ir vajadzīga, vai ieguvumi atsvērs risku un, kā to veikt, radot pēc iespējas mazāku traumu pacientam.  Manuprāt, galvenais ķirurga un jebkura ārsta instruments ir “smadzenes” un zināšanas, kā arī, protams, pieredze. Ķirurgam ļoti svarīga ir arī loģiskā domāšana, jo operāciju laikā bieži gadās dažādas nestandarta situācijas, kuru atrisināšanai jāspēj domāt ātri un pēc iespējas loģiskāk.

Jēkabpils slimnīcā ir pieejamas pamatā visas nepieciešamās jaunās tehnoloģijas arī laparoskopiskām operācijām, ko arī izmantojam. Operēju arī patstāvīgi, protams pārsvarā visas operācijas ķirurģijā tiek veiktas komandā, ir galvenais operators, asistents vai asistenti, operāciju māsa, anesteziologs un viss pārējais personāls, bez kura arī nevar iztikt.

Jēkabpils reģionālajā slimnīcā pamatā sniedz visus galvenos pakalpojumus vispārējā ķirurģijā, šeit netiek veiktas tikai plānveida onkoloģiskas operācijas, jo valsts līmenī ir noteikts, kuras slimnīcas to drīkst veikt, kas, manuprāt, arī ir pareizi, jo, tās bieži vien ir sarežģītas operācijas un tās var veikt daudz kvalitatīvāk tad, ja vienā slimnīcā sakoncentrējas liela pieredze par kādu konkrētu onkoloģiju, nevis daudzās slimnīcās neliela pieredze, kā arī endokrinoloģiskas operācijas, kurām ir līdzīgs stāsts, kā ar onkoloģiju.

-    Kādas bija izjūtas veicot pirmo patstāvīgo operāciju? 

KŠ.:
Pirmo reizi operējot satraukums, par to, lai ar pacientu pēc tam viss būtu labi, mijās ar prieku un pacilātību par to, ka pats operēju, tas bija pirmajā rezidentūras gadā, veicot laparoskopisku apendektomiju. 

-    Kas ir jūsu specialitātes pozitīvākās iezīmes, kas sniedz gandarījumu un, kādas ir ēnas puses?  

KŠ.:
Pozitīvās iezīmes ir gandarījums, kuru var gūt, kad pacients iestājas slimnīcā smagā stāvoklī, ar sliktu prognozi, bet ar mūsdienu medicīnas un ķirurģijas palīdzību izdodas viņu izārstēt un palaist mājās veselu. Protams ir arī ēnas puses, jo pa retam gadās arī pilnīgi pretēji, ir perfekti paveikta operācija, viss izdarīts lieliski un pēc labākās sirdsapziņas, bet sakarā ar pacienta blakus saslimšanām vai citiem faktoriem atīstās kādas komplikācijas, kas retos gadījumos arī var beigties bēdīgi. Lai arī medicīna ir zinātne, pacienti ir ļoti dažādi un nekad nevar 100% zināt, kāds būs iznākums konkrētai ārstēšanai.

-    Kāpēc izvēlējāties nākt uz Jēkabpils slimnīcu un vai šeit esat vienīgais jaunais ķirurgs?

KŠ.:
Palikt dzīvot un strādāt Rīgā es nevēlējos jau pašā sākumā, kad devos tur mācīties. Priekš manis Rīga ir pārāk liela un trokšņaina, visvairāk man nepatīk sastrēgumi. Pats es nāku no Līvāniem, līdz ar to Jēkabpils kā pilsēta bija samērā pazīstama un šeit ir reģionālā slimnīca, ar reģionālās slimnīcas iespējām, līdz ar to nolēmu pamēģināt strādāt šeit. Neesmu vienīgais jaunais speciālists ķirurģijas jomā Jēkabpilī, pašlaik tādi esam kopā jau četri, kas arī ir ļoti pozitīvs aspekts, jo ķirurģija ir komandas darbs, jo labāka komanda, jo labāki arī individuālie rezultāti katram ķirurgam.

-    Kā patīk darbs Jēkabpils slimnīcā? 

KŠ.:
Par darba apjomu sūdzēties šeit nevar, darba ir tiešām daudz, kolektīvs ir draudzīgs un kā jau iepriekš teicu, ir salasījusies ļoti laba komanda no jaunajiem ķirurgiem. Slimnīca ir labi nodrošināta ar infrastruktūru un jaunajām tehnoloģijām, tikko tika atklāta jaunā, izremontētā, modrenā reanimācijas nodaļa, pašlaik notiek uzņemšanas nodaļas remonts. Protams, tāpat kā visā Latvijā ir novērojams speciālistu trūkums un te nav runa tikai par ķirurģiju, bet par ārstiem un medicīnas personālu kopumā, kas ir jārisina visas valsts līmenī. Ir pieejama infrastruktūra un aparatūra, bet, ja trūkst speciālistu, kas ar to strādātu, tad loģiski arī pakalpojumi nav pieejami.

-    Kāds ir Jūsu ikdienas darba ritms? 

KŠ.:
Ķirurģija ir tā specialitāte, kur jābūt gatavam strādāt dinamiski, visu laiku piemēroties situācijai, kā arī būt gatavam, ka viss vienmēr nenotiks tā, kā plānots. Šī ir profesija, kur atnākot no rīta uz darbu, bieži vien nevar pat iedomāties, kā diena beigsies. Pamatā ir pilnas slodzes darbs no astoņiem rītā līdz četrim pēcpusdienā plus dežūras. Šajā laikā tiek veiktas operācijas, apskatīti pacienti, pieņemti lēmumi par tālāko ārstēšanu un izmeklēšanu. Veicot jebkuru operāciju, nekad nevar precīzi paredzēt, cik ilgs laiks tai būs nepieciešams, jo vienmēr var gadīties dažādi sarežģījumi un situācijas, kas visu izmaina.  Vairākas reizes ir gadījies, ka esmu, piemēram, nokavējis teātri, jo operācija kadu sarežģījumu dēļ ievilkās, vai arī tieši pirms darba laika beigām kādam no maniem pacientiem nodaļā palika slikti. Šādā brīdī ārsts nevar pateikt: “man darbs beidzās, es eju mājās” un operācijas vidū atstāt pacientu ar vaļēju vēderu. Diemžēl ar to ir jārēķinās jebkuram ārstam un ķirurgam, šeit ļoti svarīgs ir arī ģimenes atbalsts, man ir paveicies, ka mana sieva arī ir mediķis, tāpēc ir vieglāk saprast vienam otru un neprognozējamo darbu medicīnā.

-    Kurās dienās Jūs pieņemat pacientus Jēkabpils poliklīnikā un ar kādām sūdzībām nāk pacienti?

KŠ.:
Poliklīnikā pagaidām pieņemu 1 reizi nedēļā ceturtdienās no 10:00 līdz 12:00. Pacienti nāk ļoti dažādi, pārsvarā jau ķirurģiskās sūdzības ir dažāda veida sāpes vēderā, trūces (brukas), žultsakmeņu slimība, dažādi veidojumi, hemoroidālā slimība, asinsvadu saslimšanas un daudzas citas sūdzības.  Ja ir aizdomas, ka ar organismu kaut kas nav tā, kā vajag, ieteicams doties pie ģimenes ārsta, kurš tālāk arī nosūtīs pie ķirurga, ja būs nepieciešams. 

-    Vai un kā Jūsu darba ikdienu ietekmē situācija ar Covid-19 valstī ?

KŠ.:
Covid-19 ietekmē visu ārstu ikdienu, arī ķirurgu, jo pirmkārt visiem pacientiem, pirms stāšanās slimnīcā nepieciešams veikt Covid testu, kas apgrūtina dzīvi gan pacientiem, gan ārstiem, diemžēl tas ir vajadzīgs, lai Covid pozitīvs pacients netiktu ielikts palātā ar citiem Covid negatīviem pacientiem, kam šī infekcija var izrādīties liktenīga. Otrkārt saslimšana ar Covid neizslēdz iespēju saslimt arī ar kādu ķirurģisku saslimšanu, piemēram apendicītu, un operēt Covid pozitīvus pacientus ir sarežģīti, jo personālam ir jābūt aizsargtērpos, kas padara operēšanu fiziski daudz smagāku nekā parasti, plus vēl svīsti pats un svīst ciet aizsargbrilles, kā arī jānodrošina tāda pacienta atvešana un aizvešana no operāciju zāles, lai viņš nekontaktētu ar citiem pacientiem. Kā arī pacientam pēc operācijas jāguļ citā nodaļā, kur personāls nav tik labi apmācīts tikt galā ar ķirurģiskām problēmām, pārsiešanām utt.

-    Pastāstiet mazliet par sevi un dzīvi ārpus slimnīcas? 

KŠ.
: Man patīk pārgājieni, īpaši kalnos, tā saucamais haikings, šovasar biju Alpos, kur uzkāpām 3 km augstumā, plānos uz nākotni ir uzkāpt arī varbūt kādos augstākos, bet nu to jau redzēs, jo ceļošana sakarā ar covid situāciju ir mazliet ierobežota. Brīvajā laikā, cik nu viņš ir, lasu grāmatas, apmeklēju kino vai teātri, mums ar sievu patīk brīvdienā uz ātru roku izdomāt maršrutu un vienkārši izbraukt ar mašīnu uz visu dienu,  tieši braukšana bieži vien ļauj atpūsties un uzkrāt enerģiju.

-    Vai savu nākotni saistāt ar Jēkabpili?

KŠ.: Pagaidām plānoju palikt Jēkabpilī, un piedalīties šeit ķirurģijas attīstībā. Viens no galvenajiem iemesliem šādam lēmumam, ka šeit pašlaik ir savākusies diezgan spēcīga jaunu ķirurgu komanda, līdz ar to ir iespējams ar pilnu atdevi darboties, operēt un pilnveidoties.

-    Paldies par sarunu!

Atstājiet komentāru