2020.gada 9. aprīlis

Alla, Valērija, žubīte

Ceturtdaļgadsimta veltīts kalpošanai Dievam un darbam draudzēs

Ziemassvētku gaidīšanas laikā Adventas otrajā svētdienā Krustpils luterāņu draudzē bija svētki, mācītājs Ēvalds Bērziņš atzīmēja 25 gadu kalpošanu, kopš ordinēts mācītāja amatā. Šis zīmīgais pasākums 1994.gadā notika vasarā, taču tas ir kapusvētku un atvaļinājumu laiks, tāpēc tā pieminēšanai un svētīšanai tika izvēlēts Adventas laiks. Ceturtdaļgadsimta veltīti darbam draudzēs un Dieva vārda sludināšanai. Kāds bijis šis laiks un ceļš līdz aicinājumam kalpot Dievam un strādāt draudzē, saruna ar Ēvaldu Bērziņu. 

- Ir dažādi ceļi, kā cilvēki nonāk līdz savai nākotnes profesijai, aicinājumam vai jomai, kurā darboties. Kāds biju Jūsu ceļš?

- Raugoties no šodienas skatupunkta un pieredzes, varu teikt, ka pirmā interese par kalpošanu baznīcā man bija jau bērnībā. Dzīvoju Daugavpils pusē un ar vecākiem apmeklēju Sīķeles baznīcu un bijām piederīgi šai mazajai draudzei. Man nav aizraujoša un piedzīvojumiem bagāta stāsta, kāds es biju un kā atgriezos pie Dieva un, kā mainījos, kā izvēlējos kalpošanas ceļu, ko citi varētu ar aizrautību klausīties. Es vienmēr, jau no bērnības, esmu juties piederīgs baznīcai un mani ir interesējušas garīgas lietas. Tas ir tā kā ar ģimeni, mums nav speciāli jāiestājas ģimenē, kā organizācijā, mēs tai esam piederīgi. Tādas pat ir manas izjūtas attiecībā uz baznīcu, draudzi, es tai esmu piederīgs. Savulaik Andrejs Kurajevs ir līdzdalījis, kas viņam bija svarīgi, nonākot pie ticības. Viņš reiz vadījis kādu ekskursantu grupu un kopā ar to apmeklējis arī kādu baznīcu un tur nākot laukā redzējis jaunu zēnu, kas gājis uz baznīcu, tās priekšā metis krustu un to darījis tik dabiski un ierasti tā it kā būšana baznīcā, draudzē, ticība Dievam ir pati par sevi saprotama lieta. Līdzīgi arī man, iešana baznīcā, kalpošana draudzē, Dieva vārda sludināšana ir dabiska, pati par sevi saprotama normāla lietu kārtība. Astoņdesmito gadu sākumā vecāki pārcēlās uz dzīvi Jēkabpilī. Šeit apmeklējām abas luterāņu baznīcas, piedalījāmies draudzes dzīvē. Tāpat kā visi aizdomājos, ko darīt, kādu profesiju izvēlēties, bija doma par informāciju tehnoloģiju jomu, muzicēšanu un garīgo darbu. Nāca Atmodas laiks, pie Krustpils luterāņu baznīcas mācītājs Roberts Akmentiņš iesvētīja piemiņas akmeni. Biju dzirdējis, ka Latvijas universitātē tiek atjaunota teoloģijas fakultāte un Akmentiņš būs rektors. Pēc pasākuma piegāju pie viņa un izteicu vēlmi studēt teoloģiju. Tā kā toreiz vēl biju vidusskolēns, Akmentiņš sacīja, pabeidz vidusskolu un tad brauc un aprunāsimies. Tā arī izdarīju, izturēju pārbaudījumus un iestājos teoloģijas fakultātē, ko pēc četriem gadiem absolvēju, iegūstot bakalaura grādu. Esmu pusotru gadu studējis arī Lurtera akadēmijā, vairāk kā gadu mācījies ērģelnieka kursos un vēl vidusskolas gados arī Svētdienskolotāju kursos.

- Kad un kur sākās Jūsu kalpošana draudzē?

- Tas bija vēl studiju gados, lai gan jāteic es kursā biju viens no pēdējiem, kurš paralēli mācībām sāka kalpošanu draudzē. Sāku praktizēties Daugavpilī pie prāvesta Jāņa Bērziņa, mācīju jauniešiem katehēzi, vadīju nodarbības svētdienskolas audzēkņiem, mācīju dziedāt un paralēli darbojos arī Jēkabpils luterāņu draudzes svētdienskolā. 1993.gadā mācītājs Erberts Bikše piedāvāja man kalpot Pļaviņu draudzē. Pēc īsa pārdomu brīža, pieņēmu šo piedāvājumu. 1994.gada jūlijā mani ordinēja mācītāja amatam. Tolaik man bija nepilni 23 gadi. Pļaviņu draudzē kalpoju 17 gadus. No 2007.gada esmu Krustpils draudzes, kā arī Unguru un Līvānu luterāņu draudzes mācītājs. Krustpils draudze mani saista ar manu vectēvu Vīlipu Aveniņu, kas dienot Latgales artilērijas pulkā, nāca uz šo baznīcu.

- Pastāstiet par Krustpils luterāņu draudzi?

- Krustpils luterāņu draudzē reģistrēti vairāk kā 500 draudzes locekļi, apmēram desmit procenti no tiem ir aktīvie, kas regulāri nāk uz dievnamu, piedalās draudzes organizētajos pasākumos, nāk pie dievgalda, ziedo. Dievkalpojumi notiek katru svētdienu pulksten desmitos, draudzē ir svētdienskola, kuru apmeklē aptuveni 20 bērni, piektdienās notiek katehēzes mācības. Iepriekš bija arī Bībeles stundas, kas patlaban nenotiek, jo Bībeles stundu grupa izteica vēlmi, vēlreiz apgūt katehēzi. Katra mēneša otrā svētdienā pēc dievkalpojuma draudzei ir tējas un kafijas galds, kur draudzes locekļi nāk ar groziņiem, un kopīgi sarunās pavada sadraudzības brīžus. Rudeņos un pavasaros mums notiek apkārtnes sakopšanas talkas. Savukārt vasarā – augusta pirmās nedēļas nogalē svinam draudzes svētkus, notiek dievkalpojums, pēc tam ir saviesīga kopā būšana, kurinam ugunskuru, notiek sadziedāšanās un dažādas atrakcijas.

- Vai ir kas īpašs, kas saistīts ar Krustpils luterāņu draudzi?

- Šeit ir īpaša Dievišķā mistērija, kas nes īpašu svētību ģimenēm ar bērniem un ģimenēm, kas vēlas bērnus, ar to Krustpils luterāņu baznīca ir atšķirīga un atpazīstama, lai gan par to nav daudz stāstīts un tas nav plaši zināms. Sākotnēji Krustpils baznīca bija mazāka ēka, no senās celtnes vēl saglabājies tornis. Krustpils baznīcas ēku, kādu to pazīstam šodien, 19.gadsimtā cara laikos uzcēla barons Nikolajs Korfs. Tolaik nebija ļauts celt luterāņu baznīcas un tas tika paveikts ar zināmu gudrību. Kad baznīcu uzcēla, Nikolaja Korfa ģimenē pēc desmit gadu laulības bez bērniem piedzima dēls Nikolajs juniors. Baznīcas iesvētīšanas dienā šis mazais puisītis tika kristīts. Barons dēla piedzimšanu uzskatīja kā īpašu Dieva labvēlību un svētību par baznīcas uzcelšanu. Tā caur šo baznīcu Korfu ģimenē nāca liela Dieva svētība. Pēc dēla piedzimšanas Korfs pateicībā uzcēla vēl arī citu – Unguru baznīcu. Krustpils baznīcā ģimenes, kas vēlas bērnus un ģimenes ar bērniem var saņemt īpašu Dieva svētību, jo šeit ir īpašā Dievišķā mistērija ģimenēm. Katru gadu maijā Krustpils draudzē svinam ģimenes svētkus.

- Pastāstiet par savu ģimeni un brīvo laiku?

- Man ir sieva Ieva un meita Agate. Ieva ir vijolniece, pedagoģe. Mēdz teikt, ka puse no laba mācītāja ir viņa sieva, neredzamais, bet spēcīgais atbalsts kalpošanā. Atvaļinājumā izdodas aiziet vasaras nogalēs. Taču gandrīz nekad neizdodas pavadīt atvaļinājumu tā, lai uz kādu dienu vai dienas daļu nenāktos pildīt savus amata pienākumus. Reizēm kopā ar ģimeni dodamies ceļojumā. Man patīk arī darboties dārzā, patīk informāciju tehnoloģijas. Savulaik esmu arī strādājis remontējot datorus vai par sistēmas administratoru. Protams, arī mācītājs ir tikai cilvēks un arī viņam varbūt nogurums vai pat profesionālā izdegšana, taču mūsu amatā palīdz un spēku dod Dievs. Es šādu spēku saņemu pēc lieliem pasākumiem, kas prasa lielu enerģijas ieguldījumu. Tad, kad šķiet no sevis esi atdevis visu un pat varbūt vēlējies kādā mirklī, kaut vispār nebūtu sācis kaut ko tādu organizēt un darīt, pēc tam svētība nāk kā Dieva spēks, kas piepilda ar enerģiju un gandarījumu.

- Ir Ziemassvētku laiks, ko šajā laikā novēlat Radio1.lv lasītājiem?

- Lai piepildās gaidas uz kurām šajā laikā tiekam aicināti. Advents nozīmē atnākšanu. Lai atnāk mūsu sirdīs tas, ko ikviens gaidām, kas ir galvenais šajos svētkos – Dieva dēls. Lai mums izdodas šo atnācēju sirsnīgi sagaidīt un uzņemt sirdīs, prātā, attiecībās un darbos.

- Paldies par sarunu!

Attēlos: 
Ēvalds Bērziņš Krustpils baznīcā;
Ēvalds Bērziņš 25.marta pasākumā Jēkabpilī;
Pie Krustpils baznīcas pēc dievkalpojuma Rožu kāzās (10.gadu 
kāzu jubilejā) šogad 30.jūnijā; 
Ģimenes izbraukumā Preiļos šogad 18.augustā; 
Pie Saldus ezera, kafiju malkojot šogad 12. augustā

Atstājiet komentāru