2019.gada 15. oktobris

Eda, Hedviga, Helvijs

Jēkabpils Goda pilsonis Jānis Amats ar dzīvesbiedri Ainu svin Dimanta kāzas

19.septembrī, Jēkabpils Goda pilsoņa Jāņa Amata ģimenē ir Mīlestības svētki. Viņš ar dzīvesbiedri Ainu svin laulībā nodzīvotos 60 gadus – Dimanta kāzas. 1959.gada 19.septembrī Jānis un Aina viens otram teica “jā” un tika noslēgta viņu laulība, kas izturējusi laika pārbaudījumu un atmirdz dimanta spožumā. Lai arī tagad abiem plecos ir krietna gadu nasta un veselība vairs nav kā jaunībā, lūkojoties vienam uz otru, joprojām acīs mirdz mīlestība, sirdssiltums un ik uz soļa jūtams rūpes vienam par otru.

Dimanta kāzas šoreiz tiek svinētas ģimenes lokā, pašu tuvāko cilvēku – bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu vidū. Daudz plašāk pirms desmit gadiem tika svinēta Zelta kāzu jubileja, tad bērni “jaunlaulātos” uz dzimtsarakstu nodaļu no mājām nogādāja lepnā melnā limuzīnā un līgavai rokās pat bija īsts “kāzu pušķis”. Toreiz tika runāts, ka Dimanta kāzās abus vecākus bērni vizinās baltā limuzīnā, taču no šāda goda izrādīšanas un arī izklaides nācies atteikties, jo Ainai veselība neļauj doties tālākos izbraucienos ārpus mājām. Abi atzīst, ka Jēkabpilī ir skaista tradīcija, ko iedibinājusi pašvaldība, rīkot svinīgu pasākumu zelta un dimanta pāriem, jo tā ir iespēja izbaudīt šī mirkļa īpašo nozīmi un svinīgumu, kā arī satikties ar citiem un kopīgi dalīties ilgas un laimīgas laulības noslēpumos.

Pirms Dimantu kāzu jubilejas, Radio1.lv aicināja Jāni un Ainu Amatus uz sarunu par mīlestību, dzīvi un laimīgu laulību.

- Divi cilvēki satiekoties, saskatoties un sanākot kopā ir kā divas pasaules, kur katrs nāk no savām mājām, savas dzimtas, savām tradīcijām, ar savu vērtībui pūru. Pastāstiet par savu dzimtu saknēm?

- "Mans tēvs Jānis (1903-1976) no 1924.gada dienēja Latvijas armijas Latgales artilērijas pulkā kā virsseržants vēlāk leitnants. Mātes Vilmas dzim. Bērziņa (1906-1972) dzimtene ir Krustpils pagasta "Palejniekos". Mani vecāki apprecējās 1931.gadā. Es piedzimu 1935.gadā – 6.septembrī, un kā dzimšanas vieta tika reģistrēta Rīga, taču patiesībā esmu nācis pasaulē Krustpilī. Mēs dzīvojām Krustpils pilī, kur armijas vajadzībām bija iekārtoti dzīvokļi. Kara laikā bijām aizbraukuši uz Cēsu pusi, bet 1944.gadā atbraucām atpakaļ un sākām dzīvot Krustpilī. Mans tēvs par savu darbību kara laikā tika izsūtīts uz lēģeri netālu no Karagandas," stāsta J.Amats.

Līdzīgs stāsts ir arī par Ainas ģimeni. Aina, dzim. Jansone, dzimusi 1937.gada 23.oktobrī un viņas dzimtā puse ir Cēsu apriņķa Skujenes Kosas pag.”Ķonēnos”. Tēvs Artūrs (1898-1976), saimnieks “Ķonēnos”, kalpoja arī policijas apsardzē un pēc kara par to nokļuva izsūtījumā, bet Aina atbrauca pie mātes radiem uz Jēkabpili. Viņiem piederēja māja Pļaviņu ielā. Ainas tēvs atgriežoties no nometnes strādāja par galdnieku Jēkabpils mēbeļu kombinātā. Ainas māte – Milda (1910-1997) rūpējās par mājas soli un bija audēja Jēkabpils Pakalpojumu kombinātā. Aina apguva medicīnas māsas profesiju. 

"Pēc medicīnas skolas beigšanas mani nosūtīja strādāt uz Jelgavu, bet slimnīcā, protams, darbiniekus bez pieredzes darbā neņēma, tad nu mums bija jāstrādā bērnudārzos. Pēc tam izdevās sarunāt darbu psihoneiroloģiskajā slimnīcā. It kā dzīve nokārtojās, būtu varējusi bez bēdu strādāt Jelgavā, bet tad viens mazs "āķītis" atveda atpakaļ uz Jēkabpili," stāsta Aina Amata. Tā no 1959.gada līdz aiziešanai pensijā Aina strādāja Krustpils stacijas dzelzceļa slimnīcā.

Jānis Amats 1954. gada 24. jūnijā beidza Krustpils 1. vidusskolu, 24. septembrī tika iesaukts Padomju armijā. dienējis Piejūras novada Grodekova, netālu no Vladivostokas un dažus kilometrus no Ķīnas robežas. Dienests beidzās 1957. gadā. Sekoja darbs 25 gadu garumā Jēkabpils 14. ceļu ekspluatācijas rajonā. Studēja neklātienē Rīgas Politehniskajā institūtā. vēlāk strādāja Jēkabpils muzejā, bija Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors, Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļas vadītājs.

Ainas hobijs ilgus gadus bija dārzs, kur zaļoja dažnedažādas puķes un ģimenei vienmēr bija mājās audzēti dārzeņi un viss, ko var izaudzēt dārzā, kā arī tika gatavoti dažādi konservi ziemai. Ainai nekad nav patikusi sēdēšana dzīvoklī vien, vienmēr ir gribējies darboties. Tāpēc šobrīd, kad veselības dēļ tik aktīva darbošanās nesanāk, nav viegli pierast un pieņemt jauno dienas kārtību, taču optimisms palīdz pārvarēt grūtības.

- Kopā plecu pie pleca aizritējis gandrīz vesels cilvēka mūžs – 60 gadi. Ja palūkojamies atpakaļ laikā pirms 60 gadiem, kā notika jūsu iepazīšanās, kā un kad pirmo reizi viens otru ieraudzījāt, sākāt draudzēties?

- “Bija1957.gada pavasaris. Nupat biju atgriezies no karadienesta padomju armijā. Draugi stāstīja, ka balles Jēkabpils kultūras namā esot solīdākas, jo Krustpilī kultūras nams vēl nebija uzcelts. Braucu uz Jēkabpili. Pēc balles bija jāgaida “Gulbis”, lai tiktu mājās. Par “laimi” kuģīša pieturā nebija un bija jāgaida. Garām gāja simpātiska jaunkundze, kuru biju redzējis ballē un pat kādu deju ar viņu dejojis. Saņēmu dūšu un piesolījos pavadīt kādu gabalu, bet tas gabals izrādījās pagarš pa Pļaviņu ielu gandrīz līdz galam. Šķiroties norunājām satikties. Tā viss sākās,” stāsta Jānis Amats.

- 1957.gada pavasarī sākās Jūsu mīlas stāsts un pēc diviem gadiem rudenī svinējāt klāzas?

“Tā nu tas sanāca dzīvē, ka mums nebija kāzu šī vārda tiešā nozīmē. Noliktajā datumā devāmies kājām uz Dzimtsarakstu nodaļu, kura atradās Dambja ielā 19. Vadītāja veica formalitātes, apmainījāmies gredzeniem. Vadītāja mūs apsveica. Nebija vedēju, liecinieku, nebija kāzu  tērpu. Pat līgavas rožu pušķis bija ietīts avīzē. Tāpat kājām atgriezāmies mājās Pļaviņu ielā. Ainas kaimiņiene bija izīrējusi jaunam pārim dzīvoklīti. Sekoja vakariņas ģimenes lokā ar vecākiem. Bija apsveikums no darba vietas Ceļu pārvaldes un dāvana – paliela trauku servīze ar adresi un darba biedru parakstiem, kuri bija “sametuši” dāvanai. Pirms sešdesmit gadiem 19.septembris bija silta atvasaras diena – kartupeļu laiks. Bija jāpalīdz novākt ražu. Latvijā tajā laikā bija jūtamas jaunas vēsmas pēc “tautu tēva” aiziešanas mūžībā,” atceras Jānis Amats.  

- Kādas ir Jūsu ģimenes tradīcijas, kuras no tām esat mantojuši no savām ģimenē, kuras izveidotas kopdzīvē?

“Saglabājam tradīciju svinēt Jāņus un pulcēties pie vecākā Jāņa, kad sabrauc no Amatiem tie, kuriem tas iespējams. Par tradīciju kļuvis Ziemassvētku vakarā Amatiem svinēt svētvakaru pie vecvecākiem. Tikai nu rodas problēma, ka Amatu dzimta ir sakuplojusi tik raženi, ka vecvecāku dzīvoklis kļuvis par mazu, lai ērti justos ap 30 Amatu dzimtas locekļi.

- Pastāstiet par saviem bērniem un mazbērniem?

“Mūsu bērni - Daina un Andris izgājuši lielajā dzīvē, ir sava amata speciālisti un veiksmīgi darbojas savās nozarēs. Mazmeita Kristiāna šobrīd studē Rīgā, mazdēls Artūrs beidzis Latvijas universitāti un ieņem atbildīgu amatu loģistikas firmā. Andris (jun.) un Aigars ir uzņēmēji un rūpējas par savām ģimenēm, bet Jānis un Aivis ir sava amata meistari un ir savu ģimeņu tēvi. Marika diemžēl pirms vairākiem gadiem nesavas vainas dēļ smagi cieta avārijā un spiesta sadzīvot ar veselības problēmām. Amatu dzimtu turpinās desmit mazmazbērni, kuru vārdus un jubilejas vecvecvecāki ne vienmēr var atcerēties.  Amatu dzimtas saiešanu dvēsele un koriģētāja ir vedekla Anita, kura darbojas pasākumu organizēšanas un vadīšanas jomā.

- Kāda ir jūsu “recepte” ilgai un laimīgai laulības dzīvei, kā esat tikuši pāri grūtībām un risinājuši strīdus?

“Sešdesmit gados esam saraduši. Tomēr uzskatu, ka laulība bez strīdiem nevar iztikt. Tie, kuri apgalvo, ka nestrīdas, kā saka Aina, ir liekuļi. Bet jāprot arī iziet no strīda un jāatrod to, kas vieno. Tas prasa arī zināmu toleranci un tomēr ikvienam savu reizi ir jāpiekāpjas. Aina nevar piekrist sievām, kuras saka: viņām esot jādara tā, kā nosaka viņu vīri. Viņa tā nevarētu, jo uzskata, ka ir lietas, kurās sievai ir taisnība,” par sadzīvošanu stāsta Jānis Amats.

- Vai ir kas tāds, ko esat saglabājuši no pirmajām kopdzīves dienām cauri gadiem?

- Cauri kopdzīves gadiem esam saglabājuši fotogrāfijas par mūsu vecvecākiem, vecākiem no aizgājušajiem laikiem, kā arī mūsu dzīves gadu gaitā sakrātās foto atmiņas.

- Jūs kopā esat piedzīvojuši gan padomju laikus, gan Atmodas laikus, gan visas politiskās un ekonomiskās cīņas, kādas patlaban norisinās latvijā. Pastāstiet, kas no katra perioda visspilgtāk palicis atmiņā?

- Padomju laiks mums pagāja rūpēs par savu dzīvokli un tikai 80-os gados beidzot tikām pie sava dzīvokļa. Atmoda mūs ierāva savos virpuļos. Darbošanās Tautas frontē. Jānim darbība Jēkabpils rajona nodaļas Domes valdē. Delegāts Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā. No TF ievēlēja par Jēkabpils pilsētas domes deputātu. Tad nāca 1991.gada barikāžu laiks un Jānim, kā Jēkabpils pilsētas domes deputātam 14.janvāra agrā rītā uzdeva vest pirmo jēkabpiliešu grupu uz Rīgu barikāžu aizstāvēšanai Zaķu salā pie TV torņa. “Braucām pretīm nezināmajam. Atvadījos no dzīves biedres kā jau karā aizejot,” saka Jānis.

- Kādas rakstura īpašības cilvēkos vērtējat visaugstāk? Kādas visvairāk kaitina un nepatīk?

- “Ej bāliņ taisnu ceļu – runā taisnu valodiņu.” Nepatīk liekulība, augstprātība.

- Kādas ir jūsu mīļākās grāmatas, filmas, raidījumi, preses izdevumi? 

- No grāmatām: Jāņa Raiņa raksti, akadēmiķa Jāņa Stradiņa grāmatas, profesora Jura Urtāna grāmatas par senatni. Filmas: “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Ilgais ceļš kāpās” No medijiem: Panorāma, Sirds dziesmas. Neatkarīgā Rīta Avīze.

Vai sekojot līdzi notikumiem, piedalāties kādos pasākumos? 

- Ja veselība atļauj, piedalāmies pilsētas svētkos un citos Jēkabpils pasākumos. Bijām jaunāki braucām uz Dziesmu svētkiem Mežparkā.

- Kas no mūsdienu sabiedrības dzīves realitātēm satrauc visvairāk?

- Satrauc un rada bažas stāvoklis medicīnā, kad reformas arvien tālāk attālina veselības aprūpi no cilvēkiem, kad medicīna plaši pieejama ir pārsvarā privātā kārtā par maksu, dārgās zāles aptiekās. Satrauc arī patukšās ielas Jēkabpilī.

- Kā vērtējat dzīvi Jēkabpilī, pilsētas attīstību, izaugsmi, kas ir izdevies labi, kā pietrūkst, ko, jūsuprāt, mūsu pilsētā noteikti vajadzētu vēl sakārtot?

- Pilsētā ir daudz darīts t.s. infrastruktūras sakārtošanā. Galvenās ielas savestas kārtībā. Kapitāli tiek remontēts pilsētas lepnums – Krustpils pils. Jēkabpils ir pilsēta abos Daugavas krastos un būtu ļoti vajadzīgs gājēju tilts, kas savienotu Krustpils un Jēkabpils centrus. Pirms gadiem 40 par šādu tiltu jau tika runāts, bet ideja joprojām nav realizēta.

- Kādus apbalvojumus esat saņēmuši?

- “2010.gada 28.oktobrī Jēkabpils pilsētas Domes piešķīra Jēkabpils Goda pilsoņa goda nosaukumu. 2012.g. Latvijas Valsts aizsardzības fonds “Lāčplēsis” apbalvoja ar Goda zīmi bronzā par mūža ieguldījumu novadu pētniecības darbā. 2019.g.30.martā sakarā ar Latvijas Brāļu kapu komitejas 30.gadadienu Atzinība par ilggadēju un godprātīgu darbu karavīru piemiņas saglabāšanā. 1991.gad Barikāžu dalībnieka Piemiņas zīme Nr.1939.” stāsta Jānis Amats.

- Kādu padomu laimīgai dzīvei jūs dotu jauniešiem, kas šajā septembrī dibina savas ģimenes?
  

- Esiet laimīgi! Cieniet viens otru un ticiet viens otram!

- Paldies par sarunu!

Foto no Amatu ģimenes albūma, sākot ar kāzu dienu līdz pat šim laikam. Galvenā bilde - Amatu pāris Zelta kāzu jubilejā.

Atstājiet komentāru