SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” februāra mēneša mediķis – Ineta Popova
- Sandra Mikanovska --
- 13 februaris 2020 --
- 0Komentāri
Kad laikraksts “Ceturtdiena” sazinājās ar Inetu Popovu un aicināja uz sarunu, viņa, priecājoties, ka tiek novērtēts ieguldītais darbs, sacīja, ka mēneša mediķa titulu ir pelnījis ikviens, kas strādā Perinatālās aprūpes centrā, jo šeit darbs ir ļoti atbildīgs un nav viegls.
- Cik ilgi par savu darba vietu saucat Jēkabpils reģionālo slimnīcu?
- Jēkabpils slimnīcā strādāju jau 17 gadus. Darbu sāku pēc Rīgas 5.medicīnas skolas absolvēšanas. Lai tiktu strādāt Jēkabpils slimnīcā, nācās gaidīt gadu, kamēr atver nodaļu. Strādājot slimnīcā, esmu absolvējusi Latvijas universitāti, iegūstot profesionālo bakalaura grādu veselības aprūpē. Darbs ir ļoti atbildīgs, jo šeit rūpējamies par bērniņiem, kas ir priekšlaicīgi dzimuši vai ir ar dažādām pataloģijām. Visi mūsu mazie pacienti nodaļā ir pieslēgti aparātiem. Mēs veicam nepieciešamās procedūras, barojam mazuļus, apmācam māmiņas, kā rūpēties par pirms laika dzimušiem bērniņiem, iedrošinam viņas un ierādam, kas un kā jādara. Jēkabpils Perinatālās aprūpes centra mediķi, arī es, braucam uz dažādiem izsaukumiem uz Rēzekni, Preiļiem, Madonu, arī Daugavpili, vedam uz mūsu centru mazuļus, jo Jēkabpilī Latgales reģionā ir viens no vislabāk nodrošinātajiem Perinatālās aprūpes centriem, ar augsta līmeņa aparatūru un līdz ar to arī ar plašāku iespēju palīdzēt sarežģītos gadījumos. Tāpat arī situācijās, kad Jēkabpils kapacitāte ir par mazu, vedam mazuļus uz Rīgas Bērnu klīnisko slimnīcu, kur tiek veiktas dažādas operācijas.
- Jūs slimnīcā strādājat jau ilgāku laiku, kā ir mainījusies darba ikdiena, slodze šajā laikā?
- Darbs kļuvis smagāks, jo bērniņi, kas nonāk mūsu centrā ir ar daudz smagākām diagnozēm nekā tas bija pirms gadiem desmit piecpadsmit. Ir daudz dažādu patoloģiju, ģenētisku veselības problēmu, iedzimtu slimību, piemēram, Dauna sindroms, sirdskaites. Ja agrāk tika uzskatīts, ka sievietēm, laižot pasaulē pirmo bērniņu pēc 40 gadu vecuma, var būt mazulim kāda ģenētiska slimība vai pataloģija, tad šobrīd šādi bērniņi piedzimst arī gados jaunām māmiņām. Kāpēc tā notiek? Visticamāk, pie vainas ir mūsu dzīvesveids, pārtika ar e-vielām, ko lietojam uzturā. Arī alkoholisms un smēķēšana. Jāteic, ka tā ir satraucoša tendence.
- Vai izdodas, aizejot mājās, atstāt darba rūpes slimnīcā?
- Ne vienmēr. Bieži vien pēc diennakts dežūras domas par viena vai otra bērniņa likteni neļauj uzreiz atslēgties no darba, atpūsties, aizmigt. Tādās reizēs es eju pastaigā ar savu sunīti Čiku. Pastaiga, daba, svaigs gaiss izvēdina galvu un sniedz iekšēju harmonija. Pēc tam varu arī atpūsties, aizmigt. Vēl es relaksējos ar rokdarbiem. Man patīk adīt. Adu ģimenei visu, ko vajag – džemperus, cimdus, zeķes, šalles, palīdzu arī meitai ar skolas rokdarbiem. Tāpat arī mans hobijs ir kūku cepšana. Nereti savā brīvdienā uzcepu kādu kūku un tas sniedz gan prieku, gan enerģiju. Vasarā kopju savu puķu mazdārziņu. Kolekcionēju rožu šķirnes, šobrīd ir septiņas. Manā dārzā aug piecpadsmit rožu krūmi. Vēlos iegādāties klājrozi, kas stiepjas pa zemi. Tādas rozes stādu pagājušajā pavasarī redzēju gadatirgū pie “Sedumiem”, bet nenopirku. Tagad nožēloju, ja manīšu tirgū vai gadatirgū vēlreiz, noteikti iegādāšos.
- Vai ir kāds sapnis, ko vēlētos piepildīt?
- Man patīk ceļot un es vēlētos, lai būtu vairāk šādas iespējas, jo atvaļinājumā vislabāk var atpūsties, relaksēties, esot ceļojumā, mājās tā atpūsties nav iespējams, jo vienmēr atrodas kāds darāms darbs. Esmu bijusi Vācijā un Romā, tagad sapņoju par ceļojumu uz kādu no siltajām zemēm, piemēram, Taizemi.
- Kāds ir Jūsu darba kolektīvs?
- Profesionāls, zinošs, draudzīgs. Kolēģes ir atsaucīgas, palīdzam cita citai, atbalstam. Kā jau minēju, visas manas kolēģes ir pelnījušas būt par mēneša mediķi.
- Pēdējā gada laikā mediķi rīkojuši protesta akcijas un arvien skaļāk atgādinājuši, ka viņiem nepieciešams cilvēka cienīgs atalgojums. Vai atbalstat mediķu protestus?
- Viennozīmīgi atbalstu, jo mediķa darbs ir ļoti atbildīgs, mēs rūpējamies par pacientu veselību un dzīvību, šis darbs izsmeļ gan fiziski, gan emocionāli un tam jābūt labi atalgotam.
- Šogad Jēkabpils svin 350 gadu jubileju. Kādus Jūs gribētu redzēt pilsētas svētkus un, ko novēlat Jēkabpilij jubilejā?
- Dzīvoju Salas novada Salas pagastā. Ik dienu braucu uz darbu pilsētā, Jēkabpili saucu par savu. Patīk, ka Jēkabpilī top jauni objekti, piemēram, multifunkcionālā halle. Svētkos gribētos, lai kā lieliem, tā maziem ir pēc iespējas vairāk bezmaksas pasākumu un atrakciju, lai svētki ir kupli apmeklēti. Savukārt Jēkabpilij 350 gadu jubilejā vēlu, lai pilsēta aug un attīstās.
- Paldies par sarunu!