2.sezonas 35.raidījumā – pēdējā raidījumā ,,Ir Latgale mūsu’’ pirms pulkstenis sita divpadsmit, mēs devāmies uz Maltu
Devāmies uz Maltu, kas atrodas Rēzeknes novadā un kur top seno latgaļu rotaslietas. Tur tiekamies ar rotkaļu studijas ,,Dzeļi’’ vadītāju, rotkali Rihardu Cibli. Tas ir pozitīvs stāsts par skaistām lietām, kas sākās pirms 25 gadiem.
Tā Rēzeknes novada Maltā top jaunie rotkaļi. Kāda ārzemju delegācija Rihardam stāstījusi, ka vienā no enciklopēdijām par Maltu ir rakstīts sekojošais: Malta ir ciems Latvijas dienvidu pusē, kur izgatavo rotas. Daudzu gadu garumā Rihards Ciblis ir apmācījis skolēnus un citus interesentus šim amatam, izveidojusies jaunā rotkaļu paaudze.
Amats ir sarežģīts, jo jāmācās visu dzīvi. Rihards to uzskata par savu misiju: atdzīvināt seno latgaļu rotkaļu amatu. Arheologi ir atraduši bagātīgu rotaslietu klāstu, kuras līdz 13.gadsimtam nēsājuši senie latgaļi, līdz laikam, kad savu kultūru viņu apdzīvotajās teritorijās ienesa vācieši. Tā kā bija pieprasījums, ir bijis arī daudz rotkaļu. Iespējams, tūkstoši. ,,Tas bija seno latgaļu rotkaļu uzplaukums. Sievietes nēsāja līdz 20 kilogramiem rotu: uz visiem pirkstiem gredzenus, uz galvas vainadziņus, kaklarotas, aproces.
Lai apģērbtu vīrieti, vajadzēja 2 kilogramus sudraba. Tas bija iespaidīgi. Vīrieši nēsāja skaisti apkaltas siksnas, karavīru aproces, kuras 14 gadu vecumā uzkala un vairs nevarēja noņemt. Visām vīru rotaslietām, izņemot vienu, bija funkcionāla nozīme, lai saturētu apģērbu’’, aizrautīgi stāsta Rihards Ciblis. Rotaslietas senajiem latgaļiem bija neatkarīgi no viņu turības. Vienīgi bagātākie varēja atļauties lielākas pūces saktas un apkaltas ar sudrabu, kas bija dārgs. Pamatā no materiāliem bija misiņš un bronza. Rihardu Cibli pārsteidz seno latgaļu rotu daudzveidība. ,,Mums ir atstāts bagātīgs kultūras mantojums, ar kuru varam lepoties’’, piebilst rotkalis no Rēzeknes novada Maltas. Viņš informāciju par šīm rotām un to izveides procesu ir ieguvis muzejos, arī izlasot visas bibliotēkās pieejamās grāmatas, tagad arī interneta resursus.
Kā teic Rihards, skaties un brīnies, kā toreiz ar tiem instrumentiem, kurus neviens nav redzējis, bet kas bija dārgi un tika nodoti no paaudzes uz paaudzi, tapa tik daudzveidīgi darbi. Tā kā pirms 13.gadsimta latgaļi dzīvoja plašās teritorijās, mazliet atšķīrās arī rotas. Piemēram, tuvāk Cēsīm aproces bija platākas. Zīmes uz rotām gan bija tādas pašas kā visā Latvijā: Māras zīme, dažāda veida saulītes, zalgši. Līdz ar to katrai rotai bija sava misija – aizsardzība pret nelabvēlīgām ietekmēm, jo tika uzskatīts, ka tās cilvēkā var ienākt caur pirkstu galiem, galvu un citām ķermeņa daļām. Gan gredzeniem, gan kaklarotām, gan aprocēm bija aizsardzības funkcijas.
Pēdējo gadu laikā interese par seno latgaļu rotām pieaug, jo tās pasūta ne vien kori, folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, bet ir arī individuālie gribētāji. Rihards Ciblis uzskata, ka seno latgaļu rotas jau kļuvušas par modes lietu. Sievietes un arī vīrieši tās nēsā ikdienā. Rotas piestāv pie mūsdienīgām, folklorizētām kleitām, īpaši patīkot gredzeni. ,,Tā aizmirstais tiek celts saulītē’’, saka Rihards.
Jaunajā gadā nav jāvelk īpašas rotas, katram tā ir gaumes lieta. Jāizvēlas rotaslieta, kas piestāv un tuvāk sirdij, jāsajūt tā, kas nesīs laimi. Tāda rota būs īstā.